10. pants

Ja ir apstrīdēta normas atbilstība vairākām

augstāka juridiska spēka normām, tad Satversmes tiesai, ņemot

vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2017-35-03 8. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka izskatāmajā lietā

apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 96. un 110. pantam

ir vērtējama to kopsakarā. Satversmes 110. pants aizsargājot

ģimenes, kurās vecāku un bērnu attiecības izveidojušās, ieceļot

bērnam aizbildni. Turklāt šajā pantā esot ietverts arī valsts

pozitīvais pienākums palīdzēt bērniem, kas palikuši bez vecāku

gādības. Savukārt Satversmes 96. panta kontekstā esot

aplūkojams ierobežojums, kas liedz personai iegūt aizbildņa

statusu, jo ikvienai personai esot tiesības pretendēt uz

aizbildņa statusa iegūšanu un centieni uzņemties atbildību un

aprūpi par bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, esot

privātautonomijas izpausmes forma. Ja likumā ietvertie kritēriji

automātiski izslēdz kādu personu no šā procesa, tad tiekot

ierobežotas personas tiesības pretendēt uz aizbildņa statusu.

Tādējādi, atsakot personai iespēju kļūt par aizbildni, esot

ierobežotas personas tiesības, kas izriet no Satversmes 96. un

110. panta. Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka

apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums nav aplūkojams

Satversmes 96. panta tvērumā.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa, lai izskatāmajā lietā

noteiktu efektīvāko pieeju apstrīdētās normas atbilstības

vērtēšanai, visupirms noskaidros Satversmes 96. un

110. panta tvērumu kontekstā ar šīs lietas apstākļiem.

10.1. Satversmes 96. pants nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un

korespondences neaizskaramību."

Kā atzinusi Satversmes tiesa, Satversmes 96. pantā

konkretizētās tiesības ir nesaraujami saistītas ar Satversmes

ievada ceturtās rindkopas pirmajā teikumā ietverto

konstitucionālo aksiomu: Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts

balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Personas privātā dzīve ir tā

cilvēka eksistences sfēra, kurā indivīds kā saprātīga būtne un

demokrātiskas tiesiskas valsts augstākā vērtība īsteno savu

brīvību. Šī brīvības īstenošana ir personas autonomijas un

pašnoteikšanās izpausme, kas veido attiecīgās personas privāto

dzīvi. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nozīmē, ka

indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, ģimenes aizsardzību

no nepamatotas iejaukšanās, kā arī tiesības dzīvot pēc sava

prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot

savu personību, tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem

cilvēkiem un ārpasauli, tiesības identificēties ar noteiktu

sociālo grupu un veidot saziņu ar citiem cilvēkiem, iespējami

minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 8. un 9. punktu un

2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 16.1. punktu).

No Satversmes 89. panta izriet likumdevēja mērķis panākt

Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko

tiesību normām. Tāpēc Latvijai saistošās starptautiskās

cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo

tiesību līmenī var kalpot par konkretizācijas līdzekli, lai

noteiktu Satversmē ietverto pamattiesību un demokrātiskas

tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved

pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada

16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03

18. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

8. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību aizsargā cilvēku kā personu, viņa attīstību,

tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem, it

īpaši emocionālajā sfērā, un ārpasauli (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 16. decembra sprieduma

lietā "Niemietz v. Germany", pieteikums

Nr. 13710/88, 29. punktu, 2002. gada

29. aprīļa sprieduma lietā "Pretty v. the United

Kingdom", pieteikums Nr. 2346/02, 61. punktu un

2003. gada 28. janvāra sprieduma lietā "Peck v.

the United Kingdom", pieteikums Nr. 44647/98,

57. punktu). Tiesības uz privātautonomiju var aptvert

arī personas publiska rakstura mijiedarbību ar citiem cilvēkiem

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada

25. septembra sprieduma lietā "P.G. and J.H. v. the

United Kingdom", pieteikums Nr. 44787/98, 56. un

57. punktu). Turklāt tās aptver tiesības uz privātumu -

indivīda tiesības attīstīt savu sociālo identitāti, veidojot

attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas Lielās palātas 2017. gada 5. septembra sprieduma

lietā "Bărbulescu v. Romania", pieteikums

Nr. 61496/08, 70. punktu). Tiesības uz privātās

dzīves neaizskaramību aizsargā personu no nepamatotas iejaukšanās

tās ģimenes dzīvē, bet negarantē tiesības izveidot ģimeni

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada

4. oktobra sprieduma lietā "Harroudj v. France",

pieteikums Nr. 43631/09, 40. un 41. punktu un Lielās

palātas 2017. gada 24. janvāra sprieduma lietā

"Paradiso and Campanelli v. Italy", pieteikums

Nr. 25358/12, 140. un 141. punktu). Vēlme izveidot

ģimeni pati par sevi arī nav aplūkojama kā tiesības dzīvot pēc

sava prāta vai atbilstoši saviem ieskatiem pilnveidot savu

personību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2002. gada 26. februāra sprieduma lietā "Fretté v.

France", pieteikums Nr. 36515/97,

32. punktu).

Ievērojot Satversmes tiesas judikatūru un konkretizējot

Satversmes 96. pantu kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu, secināms, ka

Satversmes 96. pants aizsargā gan personas brīvību veidot

attiecības ar citiem cilvēkiem, gan ģimeni no nepamatotas

iejaukšanās, taču pats par sevi neaizsargā personas vēlmi īstenot

konkrēta bērna ārpusģimenes aprūpi.

10.2. Satversmes 110. pants nosaka:

"Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp

vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts

īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku

gādības vai cietuši no varmācības."

Satversmes 110. pants ietver ģimenes tiesības uz īpašu

valsts atbalstu un aizsardzību (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-09-01 8. punktu). Likumdevēja pienākums

nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību prasa noregulēt

pastāvošo ģimenes attiecību dalībnieku personiskās un mantiskās

attiecības. Savukārt pienākumu nodrošināt ģimenes sociālo un

ekonomisko aizsardzību un atbalstu likumdevējs var izpildīt,

konkretizējot likumā ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību un

atbalstu, proti, paredzot likumā dažādus ģimenes aizsardzības un

atbalsta pasākumus (sk. Satversmes tiesas 2021. gada

8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-34-03

10.1. punktu).

Valstij ir jāaizsargā ikviena ģimene (sk. Satversmes tiesas

2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2015-22-01 13. punktu). Satversmes tiesa

atzinusi, ka ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz

sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru

pamatā ir sapratne un cieņa. Pat nepastāvot bioloģiskai saiknei

vai juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un

personu, kas šo bērnu aprūpējusi, var pastāvēt faktiskas ģimenes

attiecības. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām

izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr

sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos

veidos (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.2. punktu un

2020. gada 12. novembra sprieduma lietā

Nr. 2019-33-01 12.1. punktu). Turklāt Eiropas

Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka ģimenes attiecības var

izveidoties arī tādos gadījumos, kad bērna audzināšanu nodrošina

personas, kuras nav viņa vecāki, bet īsteno vecāku nodrošinātai

aprūpei pielīdzināmu bērna audzināšanu un kurām tā rezultātā

izveidojas ciešas personiskas saites ar bērnu (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 27. aprīļa sprieduma

lietā "Moretti and Benedetti v. Italy", pieteikums

Nr. 16318/07, 49. un 50. punktu, 2012. gada

17. janvāra sprieduma lietā "Kopf and Liberda v.

Austria", pieteikums Nr. 1598/06, 35. un

36. punktu, 2012. gada 4. oktobra sprieduma lietā

"Harroudj v. France", pieteikums Nr. 43631/09,

41. punktu un 2019. gada 9. aprīļa sprieduma lietā

"V.D. and Others v. Russia", pieteikums

Nr. 72931/10, 90.-93. punktu). Tādējādi Satversmes

110. panta tvērumā ietilpst arī tādu faktisku ģimeņu

aizsardzība, kuras izveidojušās bērna ārpusģimenes aprūpes

procesā, kurā īstenota vecāku nodrošinātai aprūpei pielīdzināma

bērna audzināšana.

Satversmes 110. pants paredz arī valsts pienākumu īpaši

palīdzēt bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Turklāt,

īstenojot šo pienākumu, valstij, cik vien tas iespējams,

jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2018-21-01 16.2. punktu).

Bērna tiesību konvencijas 20. pantā noteikts, ka bērnam,

kuram īslaicīgi vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kuru viņa

paša interesēs nedrīkst atstāt ģimenē, ir tiesības uz īpašu

valsts aizsardzību un palīdzību. Dalībvalstis saskaņā ar saviem

tiesību aktiem nodrošina šādam bērnam alternatīvu aprūpi.

Apsverot visas iespējas, ir jāņem vērā bērna audzināšanas vēlamā

pēctecība un viņa etniskā izcelsme, reliģiskā un kultūras

piederība, kā arī valoda.

Bērna tiesību konvencijas 20. pantā noteiktā prasība

ietver valsts pienākumu nekavējoties nodrošināt ikvienam bērnam,

kas palicis bez ģimenes gādības, bērna vislabākajām interesēm

atbilstošu alternatīvu aprūpi. Lai tā būtu nodrošināta,

alternatīvās aprūpes iespējām jābūt efektīvām un piemērotām gan

ārkārtas, gan īstermiņa un ilgtermiņa problēmu risināšanai.

Valstij iespēju robežās jānodrošina bērna uzaugšana ģimeniskā

vidē līdz ar viņa vajadzībām atbilstošu aprūpi. Tas nozīmē vismaz

to, ka tiek īstenotas bērna tiesības uz veselību un izglītību, kā

arī atbilstošu dzīves apstākļu nodrošināšanu un viņa aizsardzību

no jebkāda veida vardarbības. Savukārt no tā izriet valsts

pienākums veikt pienācīgu jebkuras šādu bērna aprūpi nodrošinošas

personas sākotnējo pārbaudi un uzraudzību. Turklāt tieši valsts

ir atbildīga par to, lai alternatīvā aprūpe visā tās laikā

atbilstu bērna vislabākajām interesēm. Šādai aprūpei ir jāveicina

ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna cilvēka cieņas

ievērošana. Tāpēc visu konkrēto apstākļu novērtēšanā ir būtiski

ievērot individuālas pieejas principu, proti, pēc iespējas ņemt

vērā tieši konkrētā bērna intereses (sk.: Tobin J.

Article 20. Special Protection for Children Deprived

of Their Family Environment. In: Tobin J. (Ed.) The UN

Convention on the Rights of the Child. A Commentary. Oxford:

Oxford University, 2019, pp. 725-758).

Tādējādi Satversmes 110. pantā ir ietverts valsts

pienākums nodrošināt aizsardzību arī tādai ģimenei, kas

izveidojusies bērna ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā.

Turklāt šis pants paredz valsts pozitīvo pienākumu palīdzēt

ikvienam bez vecāku gādības palikušam bērnam un pienākumu

nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna vislabāko

interešu aizsardzību, cik vien tas iespējams, veicinot viņa

uzaugšanu ģimeniskā vidē.

10.3. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka gadījumos,

kad starp bērnu un pieaugušo izveidojušās faktiskas ģimenes

attiecības, valstij jānodrošina to juridiska aizsardzība tādā

veidā, lai, bērnam integrējoties ģimenē, šīs attiecības arī

turpmāk varētu attīstīties, vienlaikus ievērojot bērna vislabākās

intereses. Šādi valsts pienākumi ģimenes juridiskās aizsardzības

aspektā ir ietverti Satversmes 110. pantā (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 16.3.2. punktu).

Satversmes 96. pants aizsargā personas brīvību veidot

attiecības ar citiem cilvēkiem, kā arī aizsargā ģimeni no

nepamatotas iejaukšanās. Tātad šajā pantā ir ietverts valsts

negatīvais pienākums ģimenes aizsardzības kontekstā. Savukārt

Satversmes 110. pantā ietvertas pamattiesības uz ģimenes

aizsardzību valsts pozitīvā pienākuma aspektā, proti, ir noteikts

valsts pienākums izveidot ģimenes aizsardzības sistēmu. Tāpat

šajā pantā ietverts arī valsts pozitīvais pienākums nodrošināt

ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna aizsardzību, atbilstoši

bērna vislabākajām interesēm veicinot viņa uzaugšanu ģimeniskā

vidē.

Saeima atbildes rakstā norāda, ka valsts neliedz pieteicējai

šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā nedz dzīvot kopā

ar savu laulāto, nedz arī ar otra laulātā aizbildnībā esošajiem

bērniem veidot ģimeniskas attiecības un pilnvērtīgi baudīt

ģimenes dzīvi. Arī Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka

pieteicējas potenciāli aizbilstamie bērni faktiski jau dzīvo

viņas ģimenē. Tomēr, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata,

aizbildņa statusa piešķiršana pieteicējai nodrošinātu ģimenes

juridisku aizsardzību un efektīvāku bērna tiesību īstenošanu,

bērnu aprūpi un uzraudzību, jo tad ne tikai faktiski, bet arī

tiesiski to īstenotu abi aizbildņi.

Pieteikuma iesniedzēja nav norādījusi, ka šīs lietas pamatā

esošajā administratīvajā lietā būtu konstatēti tādi apstākļi, kas

ļautu secināt, ka apstrīdētā norma pieteicējai minētajā

administratīvajā lietā ierobežo Satversmes 96. pantā

ietvertās pamattiesības, proti, tiesības uz ģimenes

neaizskaramību vai brīvību veidot attiecības ar citiem cilvēkiem.

Pieteikuma iesniedzējas argumenti pēc būtības ir vērsti nevis uz

to, ka būtu nepamatoti ierobežotas Satversmes 96. pantā

ietvertās personas pamattiesības, bet gan uz to, ka netiekot

pienācīgi pildīts valsts pozitīvais pienākums nodrošināt

aizsardzību bez vecāku gādības palikušam bērnam un tādām

faktiskām ģimenes attiecībām, kas izveidojušās bērna ārpusģimenes

aprūpes īstenošanas rezultātā.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma

neierobežo personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību,

kas ietvertas Satversmes 96. pantā, un tāpēc atbilstoši

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

6. punktam tiesvedība lietā šajā daļā nav turpināma.

10.4. Valsts pienākumi ģimenes un bez vecāku

gādības palikušu bērnu aizsardzības aspektā ir ietverti

Satversmes 110. pantā. Proti, valstij ir pienākums

nodrošināt ģimenes un ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna

aizsardzību. Bērna vislabākajām interesēm atbilstošas

ārpusģimenes aprūpes nodrošināšana ir viens no veidiem, kā

likumdevējs var ne vien pildīt tam Satversmes 110. pantā

noteikto pienākumu īpaši palīdzēt bez vecāku gādības palikušiem

bērniem, bet arī aizsargāt tādas faktiskas ģimenes, kuras

izveidojušās, personām audzinot bērnu tādā veidā, kas

pielīdzināms vecāku nodrošinātai bērna aprūpei.

Šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā tiek vērtēts

jautājums par personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai.

Apstrīdētās normas piemērošana ietekmē aizbildņa iecelšanu bērnam

un tādējādi arī bērna iespējas atbilstoši viņa vislabākajām

interesēm uzaugt ģimeniskā vidē. Taču, lai noskaidrotu, vai

valstij ir no Satversmes 110. panta izrietošs pienākums

veikt pasākumus konkrētu ģimeņu aizsardzībai, izšķirošais ir tas

apstāklis, vai konkrētajā gadījumā pastāv ģimeniskas attiecības

(sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada

28. jūnija sprieduma lietā "Wagner and J.M.W.L. v.

Luxembourg", pieteikums Nr. 76240/01, 117. punktu

un 2019. gada 9. aprīļa sprieduma lietā "V.D. and

Others v. Russia", pieteikums Nr. 72931/10,

90.-93. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka

pieteicēja šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā un

viņas laulātais regulāri pavada laiku kopā ar bērniem un starp

bērniem un abiem laulātajiem ir izveidojusies cieša emocionālā

saikne un uzticība. Pieteicējas laulātais esot ieguvis bērnu

aizbildņa statusu, un faktiski bērni jau pusgadu dzīvojot

pieteicējas ģimenē (sk. lietas materiālu 1. sēj.

4. lp.). Satversmes tiesa nepārvērtē administratīvo

tiesu veikto apstākļu novērtējumu (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 13. decembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01

7. punktu). Tādējādi izskatāmajā lietā nav pamata

apšaubīt to, ka starp pieteicēju šīs lietas pamatā esošajā

administratīvajā lietā un potenciāli aizbilstamajiem bērniem

ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā ir izveidojušās

faktiskas ģimeniskas attiecības.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka izskatāmajā

lietā tai jāizvērtē, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu, ir

izpildījusi tai Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu

aizsargāt ikvienu bez vecāku gādības palikušu bērnu un ģimeni,

kas izveidojusies ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā.

Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantam ir

izbeidzama, bet Satversmes tiesa izvērtēs, vai valsts, pieņemot

apstrīdēto normu, ir izpildījusi tai Satversmes 110. pantā

noteikto pienākumu nodrošināt aizsardzību ikvienam bērnam, kas

palicis bez vecāku gādības, un ģimenei, kas izveidojusies

ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā.