10. pants

1Ja ir apstrīdēta normas atbilstība vairākām

2augstāka juridiska spēka normām, tad Satversmes tiesai, ņemot

3vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

4atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

52018. gada 18. oktobra sprieduma lietā

6Nr. 2017-35-03 8. punktu).

7Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka izskatāmajā lietā

8apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 96. un 110. pantam

9ir vērtējama to kopsakarā. Satversmes 110. pants aizsargājot

10ģimenes, kurās vecāku un bērnu attiecības izveidojušās, ieceļot

11bērnam aizbildni. Turklāt šajā pantā esot ietverts arī valsts

12pozitīvais pienākums palīdzēt bērniem, kas palikuši bez vecāku

13gādības. Savukārt Satversmes 96. panta kontekstā esot

14aplūkojams ierobežojums, kas liedz personai iegūt aizbildņa

15statusu, jo ikvienai personai esot tiesības pretendēt uz

16aizbildņa statusa iegūšanu un centieni uzņemties atbildību un

17aprūpi par bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, esot

18privātautonomijas izpausmes forma. Ja likumā ietvertie kritēriji

19automātiski izslēdz kādu personu no šā procesa, tad tiekot

20ierobežotas personas tiesības pretendēt uz aizbildņa statusu.

21Tādējādi, atsakot personai iespēju kļūt par aizbildni, esot

22ierobežotas personas tiesības, kas izriet no Satversmes 96. un

23110. panta. Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka

24apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums nav aplūkojams

25Satversmes 96. panta tvērumā.

26Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa, lai izskatāmajā lietā

27noteiktu efektīvāko pieeju apstrīdētās normas atbilstības

28vērtēšanai, visupirms noskaidros Satversmes 96. un

29110. panta tvērumu kontekstā ar šīs lietas apstākļiem.

3010.1. Satversmes 96. pants nosaka:

31"Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un

32korespondences neaizskaramību."

33Kā atzinusi Satversmes tiesa, Satversmes 96. pantā

34konkretizētās tiesības ir nesaraujami saistītas ar Satversmes

35ievada ceturtās rindkopas pirmajā teikumā ietverto

36konstitucionālo aksiomu: Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts

37balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Personas privātā dzīve ir tā

38cilvēka eksistences sfēra, kurā indivīds kā saprātīga būtne un

39demokrātiskas tiesiskas valsts augstākā vērtība īsteno savu

40brīvību. Šī brīvības īstenošana ir personas autonomijas un

41pašnoteikšanās izpausme, kas veido attiecīgās personas privāto

42dzīvi. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nozīmē, ka

43indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, ģimenes aizsardzību

44no nepamatotas iejaukšanās, kā arī tiesības dzīvot pēc sava

45prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot

46savu personību, tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem

47cilvēkiem un ārpasauli, tiesības identificēties ar noteiktu

48sociālo grupu un veidot saziņu ar citiem cilvēkiem, iespējami

49minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās

50(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa

51sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 8. un 9. punktu un

522019. gada 5. decembra sprieduma lietā

53Nr. 2019-01-01 16.1. punktu).

54No Satversmes 89. panta izriet likumdevēja mērķis panākt

55Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko

56tiesību normām. Tāpēc Latvijai saistošās starptautiskās

57cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo

58tiesību līmenī var kalpot par konkretizācijas līdzekli, lai

59noteiktu Satversmē ietverto pamattiesību un demokrātiskas

60tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved

61pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

62(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada

6316. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03

6418. punktu).

65Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Eiropas

66Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

678. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves

68neaizskaramību aizsargā cilvēku kā personu, viņa attīstību,

69tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem, it

70īpaši emocionālajā sfērā, un ārpasauli (sk. Eiropas

71Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 16. decembra sprieduma

72lietā "Niemietz v. Germany", pieteikums

73Nr. 13710/88, 29. punktu, 2002. gada

7429. aprīļa sprieduma lietā "Pretty v. the United

75Kingdom", pieteikums Nr. 2346/02, 61. punktu un

762003. gada 28. janvāra sprieduma lietā "Peck v.

77the United Kingdom", pieteikums Nr. 44647/98,

7857. punktu). Tiesības uz privātautonomiju var aptvert

79arī personas publiska rakstura mijiedarbību ar citiem cilvēkiem

80(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada

8125. septembra sprieduma lietā "P.G. and J.H. v. the

82United Kingdom", pieteikums Nr. 44787/98, 56. un

8357. punktu). Turklāt tās aptver tiesības uz privātumu -

84indivīda tiesības attīstīt savu sociālo identitāti, veidojot

85attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību

86tiesas Lielās palātas 2017. gada 5. septembra sprieduma

87lietā "Bărbulescu v. Romania", pieteikums

88Nr. 61496/08, 70. punktu). Tiesības uz privātās

89dzīves neaizskaramību aizsargā personu no nepamatotas iejaukšanās

90tās ģimenes dzīvē, bet negarantē tiesības izveidot ģimeni

91(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada

924. oktobra sprieduma lietā "Harroudj v. France",

93pieteikums Nr. 43631/09, 40. un 41. punktu un Lielās

94palātas 2017. gada 24. janvāra sprieduma lietā

95"Paradiso and Campanelli v. Italy", pieteikums

96Nr. 25358/12, 140. un 141. punktu). Vēlme izveidot

97ģimeni pati par sevi arī nav aplūkojama kā tiesības dzīvot pēc

98sava prāta vai atbilstoši saviem ieskatiem pilnveidot savu

99personību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1002002. gada 26. februāra sprieduma lietā "Fretté v.

101France", pieteikums Nr. 36515/97,

10232. punktu).

103Ievērojot Satversmes tiesas judikatūru un konkretizējot

104Satversmes 96. pantu kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un

105pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu, secināms, ka

106Satversmes 96. pants aizsargā gan personas brīvību veidot

107attiecības ar citiem cilvēkiem, gan ģimeni no nepamatotas

108iejaukšanās, taču pats par sevi neaizsargā personas vēlmi īstenot

109konkrēta bērna ārpusģimenes aprūpi.

11010.2. Satversmes 110. pants nosaka:

111"Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp

112vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts

113īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku

114gādības vai cietuši no varmācības."

115Satversmes 110. pants ietver ģimenes tiesības uz īpašu

116valsts atbalstu un aizsardzību (sk. Satversmes tiesas

1172005. gada 4. novembra sprieduma lietā

118Nr. 2005-09-01 8. punktu). Likumdevēja pienākums

119nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību prasa noregulēt

120pastāvošo ģimenes attiecību dalībnieku personiskās un mantiskās

121attiecības. Savukārt pienākumu nodrošināt ģimenes sociālo un

122ekonomisko aizsardzību un atbalstu likumdevējs var izpildīt,

123konkretizējot likumā ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību un

124atbalstu, proti, paredzot likumā dažādus ģimenes aizsardzības un

125atbalsta pasākumus (sk. Satversmes tiesas 2021. gada

1268. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-34-03

12710.1. punktu).

128Valstij ir jāaizsargā ikviena ģimene (sk. Satversmes tiesas

1292016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

130Nr. 2015-22-01 13. punktu). Satversmes tiesa

131atzinusi, ka ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz

132sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru

133pamatā ir sapratne un cieņa. Pat nepastāvot bioloģiskai saiknei

134vai juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un

135personu, kas šo bērnu aprūpējusi, var pastāvēt faktiskas ģimenes

136attiecības. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām

137izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr

138sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos

139veidos (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

140sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.2. punktu un

1412020. gada 12. novembra sprieduma lietā

142Nr. 2019-33-01 12.1. punktu). Turklāt Eiropas

143Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka ģimenes attiecības var

144izveidoties arī tādos gadījumos, kad bērna audzināšanu nodrošina

145personas, kuras nav viņa vecāki, bet īsteno vecāku nodrošinātai

146aprūpei pielīdzināmu bērna audzināšanu un kurām tā rezultātā

147izveidojas ciešas personiskas saites ar bērnu (sk. Eiropas

148Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 27. aprīļa sprieduma

149lietā "Moretti and Benedetti v. Italy", pieteikums

150Nr. 16318/07, 49. un 50. punktu, 2012. gada

15117. janvāra sprieduma lietā "Kopf and Liberda v.

152Austria", pieteikums Nr. 1598/06, 35. un

15336. punktu, 2012. gada 4. oktobra sprieduma lietā

154"Harroudj v. France", pieteikums Nr. 43631/09,

15541. punktu un 2019. gada 9. aprīļa sprieduma lietā

156"V.D. and Others v. Russia", pieteikums

157Nr. 72931/10, 90.-93. punktu). Tādējādi Satversmes

158110. panta tvērumā ietilpst arī tādu faktisku ģimeņu

159aizsardzība, kuras izveidojušās bērna ārpusģimenes aprūpes

160procesā, kurā īstenota vecāku nodrošinātai aprūpei pielīdzināma

161bērna audzināšana.

162Satversmes 110. pants paredz arī valsts pienākumu īpaši

163palīdzēt bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Turklāt,

164īstenojot šo pienākumu, valstij, cik vien tas iespējams,

165jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē (sk. Satversmes

166tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā

167Nr. 2018-21-01 16.2. punktu).

168Bērna tiesību konvencijas 20. pantā noteikts, ka bērnam,

169kuram īslaicīgi vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kuru viņa

170paša interesēs nedrīkst atstāt ģimenē, ir tiesības uz īpašu

171valsts aizsardzību un palīdzību. Dalībvalstis saskaņā ar saviem

172tiesību aktiem nodrošina šādam bērnam alternatīvu aprūpi.

173Apsverot visas iespējas, ir jāņem vērā bērna audzināšanas vēlamā

174pēctecība un viņa etniskā izcelsme, reliģiskā un kultūras

175piederība, kā arī valoda.

176Bērna tiesību konvencijas 20. pantā noteiktā prasība

177ietver valsts pienākumu nekavējoties nodrošināt ikvienam bērnam,

178kas palicis bez ģimenes gādības, bērna vislabākajām interesēm

179atbilstošu alternatīvu aprūpi. Lai tā būtu nodrošināta,

180alternatīvās aprūpes iespējām jābūt efektīvām un piemērotām gan

181ārkārtas, gan īstermiņa un ilgtermiņa problēmu risināšanai.

182Valstij iespēju robežās jānodrošina bērna uzaugšana ģimeniskā

183vidē līdz ar viņa vajadzībām atbilstošu aprūpi. Tas nozīmē vismaz

184to, ka tiek īstenotas bērna tiesības uz veselību un izglītību, kā

185arī atbilstošu dzīves apstākļu nodrošināšanu un viņa aizsardzību

186no jebkāda veida vardarbības. Savukārt no tā izriet valsts

187pienākums veikt pienācīgu jebkuras šādu bērna aprūpi nodrošinošas

188personas sākotnējo pārbaudi un uzraudzību. Turklāt tieši valsts

189ir atbildīga par to, lai alternatīvā aprūpe visā tās laikā

190atbilstu bērna vislabākajām interesēm. Šādai aprūpei ir jāveicina

191ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna cilvēka cieņas

192ievērošana. Tāpēc visu konkrēto apstākļu novērtēšanā ir būtiski

193ievērot individuālas pieejas principu, proti, pēc iespējas ņemt

194vērā tieši konkrētā bērna intereses (sk.: Tobin J.

195Article 20. Special Protection for Children Deprived

196of Their Family Environment. In: Tobin J. (Ed.) The UN

197Convention on the Rights of the Child. A Commentary. Oxford:

198Oxford University, 2019, pp. 725-758).

199Tādējādi Satversmes 110. pantā ir ietverts valsts

200pienākums nodrošināt aizsardzību arī tādai ģimenei, kas

201izveidojusies bērna ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā.

202Turklāt šis pants paredz valsts pozitīvo pienākumu palīdzēt

203ikvienam bez vecāku gādības palikušam bērnam un pienākumu

204nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna vislabāko

205interešu aizsardzību, cik vien tas iespējams, veicinot viņa

206uzaugšanu ģimeniskā vidē.

20710.3. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka gadījumos,

208kad starp bērnu un pieaugušo izveidojušās faktiskas ģimenes

209attiecības, valstij jānodrošina to juridiska aizsardzība tādā

210veidā, lai, bērnam integrējoties ģimenē, šīs attiecības arī

211turpmāk varētu attīstīties, vienlaikus ievērojot bērna vislabākās

212intereses. Šādi valsts pienākumi ģimenes juridiskās aizsardzības

213aspektā ir ietverti Satversmes 110. pantā (sk. Satversmes

214tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

215Nr. 2019-01-01 16.3.2. punktu).

216Satversmes 96. pants aizsargā personas brīvību veidot

217attiecības ar citiem cilvēkiem, kā arī aizsargā ģimeni no

218nepamatotas iejaukšanās. Tātad šajā pantā ir ietverts valsts

219negatīvais pienākums ģimenes aizsardzības kontekstā. Savukārt

220Satversmes 110. pantā ietvertas pamattiesības uz ģimenes

221aizsardzību valsts pozitīvā pienākuma aspektā, proti, ir noteikts

222valsts pienākums izveidot ģimenes aizsardzības sistēmu. Tāpat

223šajā pantā ietverts arī valsts pozitīvais pienākums nodrošināt

224ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna aizsardzību, atbilstoši

225bērna vislabākajām interesēm veicinot viņa uzaugšanu ģimeniskā

226vidē.

227Saeima atbildes rakstā norāda, ka valsts neliedz pieteicējai

228šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā nedz dzīvot kopā

229ar savu laulāto, nedz arī ar otra laulātā aizbildnībā esošajiem

230bērniem veidot ģimeniskas attiecības un pilnvērtīgi baudīt

231ģimenes dzīvi. Arī Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka

232pieteicējas potenciāli aizbilstamie bērni faktiski jau dzīvo

233viņas ģimenē. Tomēr, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata,

234aizbildņa statusa piešķiršana pieteicējai nodrošinātu ģimenes

235juridisku aizsardzību un efektīvāku bērna tiesību īstenošanu,

236bērnu aprūpi un uzraudzību, jo tad ne tikai faktiski, bet arī

237tiesiski to īstenotu abi aizbildņi.

238Pieteikuma iesniedzēja nav norādījusi, ka šīs lietas pamatā

239esošajā administratīvajā lietā būtu konstatēti tādi apstākļi, kas

240ļautu secināt, ka apstrīdētā norma pieteicējai minētajā

241administratīvajā lietā ierobežo Satversmes 96. pantā

242ietvertās pamattiesības, proti, tiesības uz ģimenes

243neaizskaramību vai brīvību veidot attiecības ar citiem cilvēkiem.

244Pieteikuma iesniedzējas argumenti pēc būtības ir vērsti nevis uz

245to, ka būtu nepamatoti ierobežotas Satversmes 96. pantā

246ietvertās personas pamattiesības, bet gan uz to, ka netiekot

247pienācīgi pildīts valsts pozitīvais pienākums nodrošināt

248aizsardzību bez vecāku gādības palikušam bērnam un tādām

249faktiskām ģimenes attiecībām, kas izveidojušās bērna ārpusģimenes

250aprūpes īstenošanas rezultātā.

251Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma

252neierobežo personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību,

253kas ietvertas Satversmes 96. pantā, un tāpēc atbilstoši

254Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2556. punktam tiesvedība lietā šajā daļā nav turpināma.

25610.4. Valsts pienākumi ģimenes un bez vecāku

257gādības palikušu bērnu aizsardzības aspektā ir ietverti

258Satversmes 110. pantā. Proti, valstij ir pienākums

259nodrošināt ģimenes un ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna

260aizsardzību. Bērna vislabākajām interesēm atbilstošas

261ārpusģimenes aprūpes nodrošināšana ir viens no veidiem, kā

262likumdevējs var ne vien pildīt tam Satversmes 110. pantā

263noteikto pienākumu īpaši palīdzēt bez vecāku gādības palikušiem

264bērniem, bet arī aizsargāt tādas faktiskas ģimenes, kuras

265izveidojušās, personām audzinot bērnu tādā veidā, kas

266pielīdzināms vecāku nodrošinātai bērna aprūpei.

267Šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā tiek vērtēts

268jautājums par personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai.

269Apstrīdētās normas piemērošana ietekmē aizbildņa iecelšanu bērnam

270un tādējādi arī bērna iespējas atbilstoši viņa vislabākajām

271interesēm uzaugt ģimeniskā vidē. Taču, lai noskaidrotu, vai

272valstij ir no Satversmes 110. panta izrietošs pienākums

273veikt pasākumus konkrētu ģimeņu aizsardzībai, izšķirošais ir tas

274apstāklis, vai konkrētajā gadījumā pastāv ģimeniskas attiecības

275(sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada

27628. jūnija sprieduma lietā "Wagner and J.M.W.L. v.

277Luxembourg", pieteikums Nr. 76240/01, 117. punktu

278un 2019. gada 9. aprīļa sprieduma lietā "V.D. and

279Others v. Russia", pieteikums Nr. 72931/10,

28090.-93. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka

281pieteicēja šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā un

282viņas laulātais regulāri pavada laiku kopā ar bērniem un starp

283bērniem un abiem laulātajiem ir izveidojusies cieša emocionālā

284saikne un uzticība. Pieteicējas laulātais esot ieguvis bērnu

285aizbildņa statusu, un faktiski bērni jau pusgadu dzīvojot

286pieteicējas ģimenē (sk. lietas materiālu 1. sēj.

2874. lp.). Satversmes tiesa nepārvērtē administratīvo

288tiesu veikto apstākļu novērtējumu (sal. sk., piemēram,

289Satversmes tiesas 2011. gada 13. decembra lēmuma par

290tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01

2917. punktu). Tādējādi izskatāmajā lietā nav pamata

292apšaubīt to, ka starp pieteicēju šīs lietas pamatā esošajā

293administratīvajā lietā un potenciāli aizbilstamajiem bērniem

294ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā ir izveidojušās

295faktiskas ģimeniskas attiecības.

296Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka izskatāmajā

297lietā tai jāizvērtē, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu, ir

298izpildījusi tai Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu

299aizsargāt ikvienu bez vecāku gādības palikušu bērnu un ģimeni,

300kas izveidojusies ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā.

301Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

302apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantam ir

303izbeidzama, bet Satversmes tiesa izvērtēs, vai valsts, pieņemot

304apstrīdēto normu, ir izpildījusi tai Satversmes 110. pantā

305noteikto pienākumu nodrošināt aizsardzību ikvienam bērnam, kas

306palicis bez vecāku gādības, un ģimenei, kas izveidojusies

307ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā.