2. pants

Pieteikuma iesniedzēja ar Rīgas pilsētas

Latgales priekšpilsētas tiesas 2003. gada 5. jūnija spriedumu

atzīta par rīcībnespējīgu. Par Pieteikuma iesniedzējas aizgādni

iecelts viņas brālis. Pamatojoties uz Pieteikuma iesniedzējas

iesniegumu, Rīgas bāriņtiesa vērsās tiesā ar pieteikumu par viņas

atzīšanu par rīcībspējīgu un aizgādnības izbeigšanu, bet 2007.

gada 19. decembrī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa

Rīgas bāriņtiesas pieteikumu noraidīja.

Pieteikuma iesniedzēja pauž uzskatu, ka apstrīdētās normas

aizskar viņai Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību. Apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums esot

noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis - sabiedrības

labklājības nodrošināšana un citu cilvēku tiesību aizsardzība,

primāri cenšoties aizsargāt personas ar garīgās veselības

traucējumiem no ļaunprātīgas izmantošanas riska un nodrošināt tām

nepieciešamo palīdzību savu tiesību īstenošanā. Tomēr šis

ierobežojums neesot samērīgs.

Leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar saudzējošākiem

līdzekļiem. Civillikuma 358. pants paredzot vien pilnīgu

rīcībspējas atņemšanu un neņemot vērā to, cik lielā mērā personai

trūkst garīgo spēju. Tādējādi likums paredzot tikai viena veida

un apjoma ierobežojumu un izslēdzot alternatīvas, kas personas

tiesības ierobežotu mazāk, piemēram, daļēju rīcībspējas

ierobežošanu, atbalstītā lēmuma pieņemšanu. Pēc Pieteikuma

iesniedzējas ieskata, personai, kurai trūkst lielākās daļas

garīgo spēju, rīcībspēja nebūtu ierobežojama pilnā apjomā. Vēl jo

vairāk, likumam būtu jānošķir tie gadījumi, kad personai trūkst

puses vai mazākās daļas garīgo spēju, un jānosaka samērīgs

ierobežojums. Šobrīd likums neparedzot iespēju noteikt personas

garīgo spēju zudumam proporcionālu ierobežojumu, bet gan paredzot

vienāda statusa un viena veida ierobežojuma noteikšanu personām

ar dažāda rakstura un smaguma garīgiem un intelektuālās

attīstības traucējumiem.

Līdzīgi arī Civillikuma 364. pants pieļaujot rīcībspējas

atjaunošanu tikai tādā gadījumā, ja persona ir izveseļojusies.

Tādējādi tiekot nepamatoti sašaurināts to personu loks, uz kurām

rīcībspējas atjaunošana attiecināma, jo no intelektuālās

attīstības traucējumiem, tāpat kā no lielākās daļas garīgo

slimību, neesot iespējams izveseļoties. Likums neparedzot

rīcībspējas atjaunošanu pēc tādiem pašiem kritērijiem, pēc kādiem

tā noteikta, proti, pēc spējas pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu

mantu, un rīkoties ar to. Tāpat izveseļošanās esot noteikta kā

vienīgais kritērijs, un netiekot ņemta vērā personas iespēja

apgūt jaunas, kā arī attīstīt esošās iemaņas, tādējādi uzlabojot

savu spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Pamatojot savu uzskatu, Pieteikuma iesniedzēja atsaucas uz

vairākiem starptautisko tiesību dokumentiem, it īpaši Apvienoto

Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Konvenciju par personu ar

invaliditāti tiesībām. Vēl Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka

lielākajā daļā Eiropas valstu ir ieviesti pilnīgai rīcībspējas

atņemšanai alternatīvi risinājumi.