Par Civillikuma 358.panta un 364.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96.pantam

7. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 96. pantā garantētajām tiesībām uz

privātās dzīves neaizskaramību.

Satversmes 96. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz privātās

dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību."

Skaidrojot Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privāto

dzīvi, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības skar

dažādus aspektus. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo

integritāti, godu un cieņu, vārdu un identitāti, personas datus.

Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz

savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar

savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību,

iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās.

Šīs tiesības ietver indivīda tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un

attīstīt īpašības un spējas, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem

un individualizē(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu).

Personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ietekmē tās spēju

patstāvīgi darboties un pieņemt lēmumus gandrīz visās dzīves

sfērās - persona nevar pati slēgt līgumus, ieskaitot darba,

pirkuma vai īres līgumus, nevar piedalīties vēlēšanās, stāties

laulībā, sastādīt testamentu un veikt citas darbības, kurām būtu

juridiskas sekas. Tātad personas atzīšana par rīcībnespējīgu

būtiski ierobežo tās tiesības uz privāto dzīvi. Pie līdzīga

secinājuma nonākusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Shtukaturov v.

Russia, judgment of 27 March 2008, appl. No. 44009/05, para.

83).

Tā kā apstrīdētās normas regulē

rīcībspējas atņemšanu un atjaunošanu, atzīstams, ka tās skar

Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību.