360. pants
, kurā noteikts: "Prasības, kas ceļas no

dažādiem pamatiem, nedrīkst savienot vienā prasības lūgumā. Par

katru tādu prasību iesniedzams atsevišķs prasības

lūgums."

Līdz ar to varot secināt, ka prasības pieteikumā vienmēr

obligāti bija jānorāda prasības pamats, kā arī prasības

priekšmets. Prasības pieteikuma obligāto satura elementu esamība

esot būtisks priekšnoteikums tam, lai civilā tiesvedība vispār

varētu norisināties.

Apstrīdētās normas nosakot tikai obligātos prasības pieteikuma

satura elementus, taču prasības pieteikuma redakcionālo

risinājumu un tā satura elementu (prasības priekšmeta un pamata)

formulējumu atstājot prasītāja ziņā. Prasītājs prasības

pieteikumā, tāpat kā atbildētājs pretprasībā, netiekot ierobežots

prasības pamata un priekšmeta formulējuma izvēlē, taču prasības

pieteikumā ietvertā prasības priekšmeta un pamata izklāstam

vajagot būt tādam, lai tiesai būtu saprotams un skaidrs, ko īsti

prasītājs prasa.

No spēkā esošā CPL regulējuma varot secināt, ka apstrīdētās

normas neliedz prasītājam nedz iespēju prasības pieteikumā

ietvert saistītus prasījumus, nedz iespēju tos formulēt

pakārtotības vai alternatīvā veidā. Tās esot lietas dalībnieka

tiesības un brīva izvēle. Bez tam CPL 133. panta pirmās

daļas 1. punkts neparedzot tiesnesim tiesības atstāt

prasības pieteikumu bez virzības, ja prasītājs prasības

pieteikumā ietvertos prasījumus formulējis "subordinācijas

kārtībā". CPL 133. panta pirmās daļas 1. punkts

būtu piemērojams, ja kāds no 128. pantā noteiktajiem satura

elementiem vispār nebūtu iekļauts prasības pieteikumā.

Apstrīdēto normu atbilstību Satversmei neesot nepieciešams

vērtēt pēc būtības, jo Pieteikuma iesniedzējs neesot apmierināts

ar to, kā vispārējās jurisdikcijas tiesa tās piemērojusi. Tāpat

esot nepamatots arī Pieteikuma iesniedzēja arguments par

procesuālās ekonomijas principa nozīmi apstrīdēto normu

konstitucionalitātes vērtēšanā, jo procesuālās ekonomijas

princips īstenojoties jau ierosināta civilprocesa ietvaros, nevis

pirms lēmuma par lietas ierosināšanu.

Apstrīdētās normas CPL regulējumā esot neaizstājamas. Tās

veidojot prasības pieteikuma būtību, un bez tām prasības

pieteikums civillietā neesot iedomājams. Apstrīdēto normu

atzīšana par antikonstitucionālām novestu pie tā, ka šīs normas

būtu jārada no jauna.

Secinājumu

daļa

7. Pieteikumā ir ietverts prasījums izvērtēt

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 90. un

92. pantam.

7.1. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas neskar

Satversmes 90. pantā noteiktās pamattiesības, un lūdz

Satversmes tiesu šajā daļā izbeigt tiesvedību.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, izskatot lietas par

iespējamiem atsevišķu pamattiesību pārkāpumiem, to rakstura dēļ

nepieciešams apvienot pamattiesību aizskāruma izvērtēšanu ar

lietas izskatīšanu pēc būtības. Pat tad, ja radušās šaubas

attiecībā uz iespējām izbeigt tiesvedību, tiesai ex

officio ir pienākums izskatīt ierosināto lietu un sniegt

iespējami plašāku izvērtējumu tam, vai nav pārkāptas pieteikuma

iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-35-01 11.3. punktu). Noskaidrojot, vai

konkrēta tiesību norma ir pietiekami skaidra, lai tās regulējums

nenonāktu pretrunā ar Satversmes 90. pantu, Satversmes tiesa

savā praksē šādu izvērtējumu veikusi, izskatot lietu pēc būtības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01

15. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata apmierināt Saeimas

lūgumu par tiesvedības izbeigšanu šajā daļā.

7.2. Satversmes 90. pants nosaka:

"Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."

Interpretējot minēto normu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

tā ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz

nozīmi, kādu šīs pamattiesības nostiprināšanai Satversmē

piešķīris likumdevējs. Tikai persona, kas zina savas tiesības,

spēj tās efektīvi īstenot un - nepamatota aizskāruma gadījumā -

aizstāvēt taisnīgā tiesā. Līdz ar to Satversme paredz personas

subjektīvās publiskās tiesības tikt informētai par tās tiesībām

un arī pienākumiem.

Personas tiesības zināt savas tiesības nosaka arī likumdevēja

darbības ietvaru. Likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt

publiski pieejamiem. Tāpat personai ir tiesības izzināt normatīvo

aktu piemērošanas praksi, proti, demokrātiskā tiesiskā valstī

tiesu judikatūrai jābūt brīvi pieejamai ikvienam interesentam.

Savukārt likumdevēja pieņemtajai normai jābūt formulētai tā, lai

indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties,

varētu regulēt savu rīcību (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 20. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-12-01 16. punktu un 2011. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01

15.2. punktu). Tieši ar judikatūras palīdzību personas

gūst svarīgu informāciju par tiesību normu piemērošanas

praktiskajiem aspektiem un tādējādi spēj gan efektīvāk aizstāvēt

savas tiesības, gan arī labāk izprast savus pienākumus.

7.3. Savukārt Satversmes 92. pants nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams

viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību

aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

palīdzību."

Lai gan pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību

visam Satversmes 92. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka

sniegtais pamatojums attiecas uz apstrīdēto normu atbilstību šā

panta pirmajam teikumam, kas garantē ikviena tiesības aizstāvēt

savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka Satversmes

92. panta pirmajā teikumā minētais jēdziens "taisnīga

tiesa" citastarp nozīmē pienācīgu, tiesiskai valstij

atbilstošu procesu, kurā lieta tiek izskatīta (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un

2006. gada 20. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-12-01 9.3. punktu). Šādā aspektā

Satversmes 92. pants paredz valsts pienākumu pieņemt

procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu

kārtībā, kas nodrošina šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija

sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.2. punktu).

Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka personai ir tiesības

uz pieeju tiesai. Proti, iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu

nozīmes, ja netiktu nodrošināta tiesas procesa pieejamība

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

8. punktu).

Līdz ar to Satversmes 90. pants

kopsakarā ar 92. panta pirmo teikumu noteic, ka likumdevēja

pieņemtajām procesuālajām tiesību normām, kas regulē pieeju

tiesai, ir jābūt pietiekami skaidrām un nepārprotamām.

8. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

apstrīdētās normas liedzot Pieteikuma iesniedzējam tiesības

iesniegt tiesā tādu prasības pieteikumu, kurā ietverti uz

savstarpēji izslēdzošiem pamatiem celti prasījumi - prasījumi,

kuros ietverts nosacījums "gadījumā, ja" (turpmāk arī -

pakārtoti prasījumi). Tādējādi ar pakārtotiem prasījumiem tiek

saprasti tādi prasības pieteikumā prioritātes secībā norādīti

prasījumi, kuru izvērtēšana (apmierināšana vai noraidīšana) tiek

saistīta ar iepriekšējā prasījuma izvērtēšanu (apmierināšanu vai

noraidīšanu).

Tiesību zinātnē par prasības priekšmetu tiek uzskatīts

prasījums ar tiesas nolēmumu novērst materiālo tiesību

aizskārumu. Tās ir prasītāja un atbildētāja tiesiskās attiecības,

kuru esamību vai neesamību prasītājs lūdz tiesu konstatēt,

vienlaikus lūdzot aizsargāt savas aizskartās vai apstrīdētās

tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses

[sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa

(1. - 28. nodaļa), autoru kolektīvs

prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga, Tiesu

namu aģentūra, 2011, 321. lpp.].

Ar prasības priekšmetu cieši saistīto prasības pamatu Latvijas

Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments

(turpmāk - Senāts) vairākkārt skaidrojis kā apstākļus (juridiskus

faktus), ar kuriem prasītājs pamato savu prasījumu par kādas

tiesiskās attiecības esamību, grozīšanu vai izbeigšanu

(sk. Senāta 2006. gada 15. novembra sprieduma

lietā Nr. SKC-635 motīvu daļu un 2007. gada

12. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-237 motīvu daļu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu

departamenta spriedumi un lēmumi 2006. Rīga, Tiesu namu

aģentūra, 2007, 533. lpp.; Latvijas Republikas Augstākās

tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi

2007. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2008,

603. lpp.).

Apstrīdēto normu satura noskaidrošana attiecībā uz prasības

tiesvedībā pieļaujamiem prasījumiem ir nesaraujami saistīta ar

CPL 134. panta pirmo daļu, jo šajā normā likumdevējs

expressis verbis paredzējis, ka vienā prasības pieteikumā

var apvienot vairākus savstarpēji saistītus prasījumus.

Pamatojoties uz minēto CPL normu, būtu pieļaujams vienā prasības

pieteikumā ietvert, piemēram, prasījumu par darba devēja

uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, prasījumu par personas

atjaunošanu darbā un prasījumu par darba samaksas piedziņu par

darba piespiedu kavējuma laiku. Tāpat arī būtu pieļaujams vienā

prasības pieteikumā ietvert prasījumu par īres maksas piedziņu un

prasījumu par atbildētāja izlikšanu no dzīvojamās telpas.

Tomēr atsevišķas civilprocesuālās normas paredz arī prasības

sadalīšanas aizliegumu. Tā, piemēram, CPL 238. panta pirmā

daļa noteic, ka lietā par laulības šķiršanu vai neesamību

prasījumi, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām,

izspriežami vienlaikus. Šādi prasījumi ir strīdi par aizgādības

noteikšanu, saskarsmes tiesības izmantošanu, uzturlīdzekļiem

bērnam, līdzekļiem laulātā iepriekšējā labklājības līmeņa vai

uztura nodrošināšanai, kopīgo ģimenes mājokli un mājsaimniecības

vai personiskās lietošanas priekšmetiem, laulāto mantas dalīšanu

(arī tad, ja tas skar trešās personas). Nosakot šādu prasījumu

izskatīšanu vienas tiesvedības ietvaros, likumdevējs atbilstoši

procesuālās ekonomijas principam ir vēlējies nodrošināt lietu

savlaicīgu izskatīšanu tiesā (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-72-01 10.1. punktu).

Arī Tieslietu ministrija norāda, ka CPL regulējums ļauj

prasības pieteikumā ietvert savstarpēji saistītus prasījumus,

nekonkretizējot, kādiem šiem prasījumiem jābūt. Par izšķirošo

kritēriju vairāku prasījumu ietveršanai prasības pieteikumā

likums atzīst to savstarpējo saistību. Ar saistītiem prasījumiem

jāsaprot tādi prasījumi, kuru atsevišķa izlemšana nebūtu

iespējama vai lietderīga, kuri var novest pie savstarpēji

pretrunīgiem spriedumiem vai kuru izlemšana vienas tiesvedības

ietvaros, raugoties no procesa efektivitātes viedokļa, var sekmēt

lietas ātrāku izskatīšanu (sk. lietas materiālu

121. lpp.).

Lemjot par saņemto prasības pieteikumu, tiesai, visupirms

ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu un taisnīgas tiesas

procesuālās garantijas, ir pienākums apsvērt, vai tajā ietvertie

prasījumi atzīstami par savstarpēji saistītiem prasījumiem, kurus

CPL 134. panta pirmā daļa ļauj apvienot vienā prasības

pieteikumā. Tiesai šādā gadījumā citastarp būtu jāvērtē, vai

prasības pieteikumā ietvertie prasījumi vērsti pret vienu un to

pašu atbildētāju, vai šo prasījumu skatīšana ir piekritīga vienai

tiesai, vai prasījumi pakļauti vienam un tam pašam tiesas procesa

veidam, vai likumā nav noteikts šādu prasījumu apvienošanas

aizliegums.

Līdz ar to CPL ļauj prasītājam tiesā

iesniegt tādu prasības pieteikumu, kurā ietverti saistīti

prasījumi.

9. Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un

Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu vispārējās

jurisdikcijas tiesas veiktās tiesību normu interpretācijas,

piemērošanas vai pierādījumu pārbaudes pārvērtēšana nav

Satversmes tiesas kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 21. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2002-05-010306 secinājumu daļas 7. punktu un

2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2008-43-0106 12. punktu). Principiālus tiesību

normu interpretācijas jautājumus izlemj kasācijas instances

tiesa, kas arī nodrošina tiesību normu vienveidīgu piemērošanu

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

2.1. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa nav tiesīga pārvērtēt to, kā

vispārējās jurisdikcijas tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi

konkrētās CPL normas.

CPL 128. panta otrajā daļā ir noteiktas minimālās

prasības, ko likums izvirza prasības pieteikuma sastādīšanai un

saturam. Arī apstrīdētajās normās ir regulēti vairāki prasības

pieteikuma elementi. Lietā nav strīda par to, ka prasītājam ir

pienākums prasības pieteikumā norādīt prasības priekšmetu,

apstākļus, ar kuriem prasītājs pamato savu prasījumu,

pierādījumus, kas tos apstiprina, kā arī savus prasījumus.

No konstitucionālās sūdzības izriet, ka apstrīdētās normas

kalpojušas par pamatu tam, lai tiesa izvirzītu procesuāla

rakstura priekšnoteikumus prasības pieteikumā ietverto prasījumu

izskatīšanai pēc būtības. Šajā gadījumā skartas Pieteikuma

iesniedzēja tiesības uz pieeju tiesai: vispārējās jurisdikcijas

tiesa norādījusi, ka apstrīdētās normas liedz Pieteikuma

iesniedzējam tiesības iesniegt tiesā tādu prasības pieteikumu,

kurā ietverti pakārtoti prasījumi. Šā iemesla dēļ Pieteikuma

iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst augstāka

juridiska spēka normām, jo radījušas nelabvēlīgas tiesiskās

sekas, proti, kalpojušas par pamatu tam, lai Pieteikuma

iesniedzējam liegtu tiesības iesniegt tiesā viņam vēlama satura

prasības pieteikumu.

CPL piešķir personai tiesības savas aizskartās tiesības vai ar

likumu aizsargātās intereses aizstāvēt likumā paredzētajā

kārtībā. Vienlaikus likums uzliek par pienākumu ievērot tajā

noteikto tiesību aizsardzības procesuālo kārtību. Tas apstāklis,

ka tiesības ir aizsargājamas noteiktā procesuālajā kārtībā, liedz

personai vērsties tiesā tādā veidā, kāds likumā nav

paredzēts.

Līdz ar to apstrīdētās normas,

ciktāl tās liedz prasītājam tiesības vienā prasības pieteikumā

ietvert pakārtotus prasījumus, ir ierobežojušas Pieteikuma

iesniedzēja pamattiesības.

10. Satversme tieši nenosaka gadījumus, kuros

tiesības uz taisnīgu tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības

nevar uzskatīt par absolūtām (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Pieņēmums, ka

konkrētām pamattiesībām vispār nevarētu noteikt ierobežojumus,

nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu

pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas

2. punktu).

Personas tiesības uz pieeju tiesai var ierobežot, bet ir

jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas

ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir

samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

12. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta

pirmais teikums negarantē personai tiesības uz jebkura tai

subjektīvi svarīga jautājuma izšķiršanu tiesā

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

1. punktu). Satversmes 92. pants neparedz arī to,

ka konkrēts jautājums tiks izšķirts atbilstoši tādam

procesuālajam regulējumam, kādu persona vēlas.

Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka

likumdevēja pienākumu pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai

nepieciešamās procesuālās normas, bet šī Satversmes norma

neparedz personai tiesības prasīt konkrēta satura procesuālo

tiesību normu pieņemšanu.

11. Lietas sagatavošanas laikā nav iegūti

materiāli, kas radītu šaubas par to, ka apstrīdētās normas ir

pieņemtas un izsludinātas pienācīgā procesuālajā kārtībā.

Tomēr Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajās normās

ietvertais ierobežojums nav noteikts ar likumu, jo no šīm normām

neizriet skaidrs aizliegums prasības pieteikumā ietvert

pakārtotus prasījumus.

Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums

pieņemt tādas tiesību normas, kuras ir pietiekami skaidras. Tomēr

tiesiskajam regulējumam nevajadzētu kļūt pārāk kazuistiskam, jo

tad šis regulējums, ņemot vērā tiesisko attiecību mainību vai

konkrētās lietas īpašos apstākļus, vairs nebūtu taisnīgs. Šāda

situācija kļūtu vēl jo vairāk iespējama, ja likumdevējs tā vietā,

lai noteiktu būtiskākos, ilgākam laika posmam piemērojamus

noteikumus, sīki aprakstītu katras normas tiesisko sastāvu

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu).

Var rasties tādas situācijas, ka tiesību normas saturs ir

diezgan abstrakts un šīs normas piemērotājam, lai noskaidrotu no

tās izrietošās tiesības vai pienākumus, nākas izmantot tiesību

doktrīnas avotus vai judikatūru, kā arī interpretēt tiesību

normu. Tomēr nepieciešamība noskaidrot tiesību normas saturu pati

par sevi nevar tikt atzīta par neatbilstošu Satversmei.

Vienlaikus Satversmes tiesa norāda: nebūtu pieļaujama tāda

situācija, ka par atsevišķu normu piemērošanas tiesiskajām sekām

pieņemta tiesas nolēmuma pamatojums aprobežotos vienīgi ar

vispārīgu atsauci uz abstraktu tiesu praksi vai neidentificējamu

judikatūru. Judikatūrai ir būtiska nozīme lietu izspriešanā, jo

ar tās palīdzību var izsekot tiesas nolēmumā ietvertajai

argumentācijai. Tāpat judikatūra palīdz labāk izprast būtiskākos

tiesiskos apsvērumus, kuru dēļ tiesa izšķīrusies par lietas

dalībnieku izteikto argumentu akceptēšanu vai - tieši pretēji -

noraidīšanu. Minētais uzliek tiesai par pienākumu pēc iespējas

precīzi un nepārprotami ietvert atsauces uz tiem tiesu

nolēmumiem, kuri kalpojuši par pamatu attiecīgā nolēmuma

pieņemšanai.

Tomēr Satversmes tiesa nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēja

viedoklim, ka apstrīdēto normu saturu un to piemērošanas

tiesiskās sekas neesot bijis iespējams noskaidrot pirms prasības

celšanas tiesā. Attiecībā uz apstrīdētajām normām norādāms, ka to

saturs ir aprakstīts vairākkārt izdotajos CPL komentāros (sk.,

piemēram: Civilprocesa likuma komentāri, 320. -

323. lpp.). Tāpat apstrīdētajās normās regulētie

jautājumi vairākkārt aplūkoti publicētajos Senāta nolēmumos

(sk., piemēram: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2006, 530. -

533. lpp.; Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2007, 600. -

606. lpp.; Augstākās tiesas mājaslapas www.at.gov.lv sadaļa

"Nolēmumi": Senāta Civillietu departaments, aplūkota

2012. gada 10. oktobrī; mājaslapas

http://juridika.tiesas.lv/ E-pakalpojumu judikatūras datubāzes

"Nozares un apakšnozares" sadaļa

"Civilprocess", aplūkota 2012. gada

10. oktobrī).

Var piekrist Tiesībsarga atzinumā paustajam viedoklim, ka pat

tad, ja pirms prasības pieteikuma iesniegšanas Kurzemes

apgabaltiesā Pieteikuma iesniedzējs nebija informēts par

apstrīdēto normu interpretāciju un Latvijas tiesu praksi

konkrētajā jautājumā, vispārējās jurisdikcijas tiesa šos

jautājumus Pieteikuma iesniedzējam izskaidroja

(sk. lietas materiālu 77. lpp.).

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un

atbilst Satversmes 90. pantam.

12. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

13. punktu). Satversmes 116. pants citastarp

noteic, ka nolūkā aizsargāt citu cilvēku tiesības pieļaujams

atsevišķas personas pamattiesību ierobežojums.

Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot

šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu. Šajā lietā ir

noskaidrojams, vai Saeima, pieņemot apstrīdētās normas,

rīkojusies nolūkā sasniegt leģitīmu mērķi.

No Saeimas atbildes raksta un papildus sniegtās informācijas

secināms, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir nepieciešamība

aizsargāt citu personu tiesības. Citu personu tiesības tiekot

aizsargātas tādējādi, ka apstrīdētās normas nosaka procesuālus

priekšnoteikumus attiecībā uz prasības pieteikuma saturu - tās

piešķir tiesai tiesības atstāt bez virzības tādu prasības

pieteikumu, kurā ietverti pakārtoti prasījumi.

Satversmes tiesa norāda, ka tiesībām, ko apstrīdētās normas un

CPL 134. panta pirmā daļa piešķir vispārējās jurisdikcijas

tiesai, lai tā varētu izvērtēt prasības pieteikumā ietvertos

prasījumus, ir būtiska nozīme. Prasības pieteikumā ietvertie

prasījumi ir cieši saistīti ar tiesvedības procesa veidu, kā arī

prasības priekšmetu un pamatu. Tie dod iespēju prasības

individualizēt un klasificēt un nosaka, piemēram, prasību

grozīšanas un pierādīšanas robežas.

Prasības pieteikumā norādītais prasības pamats dod

atbildētājam iespēju saprast, ko tieši prasītājs ar tiesas

starpniecību vēlas panākt, un tādējādi pēc iespējas labāk

sagatavoties celtās prasības atspēkošanai. Tāpat šis pamats ļauj

tiesai identificēt tās apstrīdētās vai aizskartās tiesības vai ar

likumu aizsargātās intereses, kuru aizsardzības labad persona

vērsusies tiesā un kuru tiesiskais novērtējums tiesai ir

jāsniedz. Prasības pamatu nepieciešams noformulēt precīzi, lai to

varētu skaidri atšķirt no ikvienas citas prasības, kas jau

izspriesta vai vēl pastāv, vai nākotnē iespējama starp tām pašām

pusēm, bet uz cita pamata (sk.: Bukovskis

V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga, autora izdevums,

1933, 303. lpp.).

Prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem, lai tos varētu

atzīt par savstarpēji saistītiem, vajadzētu būt pietiekami

konkrētiem. Prasījumu formulējuma skaidrība ir cieši saistīta ar

tiesas pienākumu pieņemt pēc iespējas nepārprotamu spriedumu.

Proti, pēc sprieduma spēkā stāšanās ir jābūt saprotamam, uz ko

attiecas sprieduma res judicata pozitīvais aspekts -

spriedumam ir pierādījuma spēks citā lietā, kā arī sprieduma

res judicata negatīvais aspekts - nav pieļaujama atkārtota

vēršanās tiesā par jau izspriestiem jautājumiem.

CPL ļauj prasītājam tiesā iesniegt prasības pieteikumu, kurā

ietverti savstarpēji saistīti prasījumi. Vienlaikus tiesai nolūkā

nodrošināt tiesisko noteiktību un pušu tiesības uz taisnīgu

tiesvedības procesu ir piešķirta rīcības brīvība sniegt savu

tiesisko novērtējumu par to, kurus prasījumus nevar atzīt par

savstarpēji saistītiem un kuru izskatīšana vienā tiesas procesā

nav pieļaujama.

Likumdevējam, pieņemot civilprocesuālo regulējumu, ir

pienākums nodrošināt, lai attiecīgās tiesību normas taisnīgi

līdzsvarotu pušu tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses.

Apstrīdētās normas aizsargā atbildētāja tiesības, jo uzliek

prasītājam pienākumu pēc iespējas nepārprotami noformulēt savu

prasījumu, kā arī iesniegt tā pamatotības pierādījumus. Tāds

tiesiskais regulējums vai arī tāda apstrīdēto normu un CPL

134. panta pirmās daļas interpretācijas un piemērošanas

prakse, kas ļautu vienā prasības pieteikumā bez ierobežojumiem

ietvert jebkādus prasījumus, nenoliedzami būtu prasītājam

procesuāli izdevīgāka. Tomēr šādu tiesību piešķiršana prasītājam

vienlaikus ievērojami apgrūtinātu atbildētāju un atsevišķos

gadījumos varētu novest pat pie tā, ka prasītājs savas tiesības

izmanto negodprātīgi.

Tādējādi pamattiesību ierobežojumam

ir leģitīms mērķis - citu civilprocesa dalībnieku, visupirms

atbildētāja, tiesību aizsardzība.

13. Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs

ar leģitīmo mērķi, kuru valsts vēlējusies sasniegt, nepieciešams

pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp

personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības interesēm. Lai

izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtajā tiesību normā ietvertais

ierobežojums atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

3.1. punktu).

13.1. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto tiesisko

regulējumu šis mērķis tiek sasniegts.

Satversmes tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā pastāv

acīmredzama cēloņsakarība starp apstrīdētajām normām un to

leģitīmo mērķi. Proti, apstrīdētās normas paredz prasītāja

civilprocesuālo tiesību īstenošanas priekšnoteikumus un piešķir

vispārējās jurisdikcijas tiesai rīcības brīvību atstāt bez

virzības prasības pieteikumus, kuros ietverti pakārtoti

prasījumi. Tādējādi apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā

civilprocesuālajās attiecībās tiek ieviesta tiesiskā noteiktība

un aizsargātas citu tiesvedības procesa dalībnieku, visupirms jau

atbildētāja, tiesības.

Tā, piemēram, Pieteikuma iesniedzējs vispārējās jurisdikcijas

tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā bija ietvēris, pēc Palātas

ieskata, daudzus, pavisam divpadsmit, dažādus prasījumus

(sk. lietas materiālu 18. - 20. lpp.). Prasības

pieteikumā citastarp tika lūgts atzīt vairākus līgumus par spēkā

neesošiem, bet, ja tas nav iespējams, atzīt no līgumiem

izrietošos līgumsodus par spēkā neesošiem un savukārt tad, ja nav

iespējams atzīt no līgumiem izrietošos līgumsodus par spēkā

neesošiem, līgumsodus samazināt. Tāpat tiesai tika lūgts atzīt,

ka viena fiziskā persona Pieteikuma iesniedzējam piederošajā

teritorijā atradusies prettiesīgi un pretēji Pieteikuma

iesniedzēja gribai, bet kāda cita fiziskā persona ar viltu un

prettiesīgi panākusi kāda līguma parakstīšanu. Tādējādi Palāta

konstatēja, ka Pieteikuma iesniedzējs vienā prasības pieteikumā

ietvēris savstarpēji izslēdzošus prasījumu pamatus. Vēl jo vairāk

- Palāta arī secināja, ka Pieteikuma iesniedzējs vienā prasības

pieteikumā ietvēris gan tādus prasījumus, kas skatāmi prasības

kārtībā, gan arī tādu prasījumu, kura izskatīšana prasības

kārtībā nav pieļaujama (sk. lietas materiālu

24. lpp.).

Minētais norāda uz to, ka apstrīdētās normas tika piemērotas,

lai sasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, - tiesa,

neļaudama vienā tiesvedības procesā skatīt tādus prasījumus, kuri

ir savstarpēji izslēdzoši vai kuri būtu skatāmi dažādos

tiesvedības procesos, ir rīkojusies nolūkā aizsargāt tiesas

procesa dalībnieku tiesības.

Līdz ar to apstrīdētās normas ir

piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

13.2. Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

19. punktu). Satversmes tiesa jau vairākkārt savos

spriedumos ir secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl

alternatīvie risinājumi būtu vai nebūtu labāk piemēroti

situācijas atrisināšanai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-16-01 15.8. punktu un 2009. gada

13. februāra sprieduma lietā

Nr. 2008-34-01 22. punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka Pieteikuma iesniedzējam nav

liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības. Pieteikuma

iesniedzējam bija tiesības prasības pieteikumā formulētos

prasījumus ietvert vairākos prasības pieteikumos. Tādējādi tiktu

novērsta dažādu un, pēc vispārējās jurisdikcijas tiesas ieskata,

savstarpēji izslēdzošu prasījumu ietveršana vienā prasības

pieteikumā.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka no procesuālās ekonomijas

principa esot atvasināms likumdevēja pienākums pieņemt tādu

civilprocesuālo regulējumu, kas ļautu vienā prasības pieteikumā

ietvert pakārtotus prasījumus. Savukārt Saeima, pamatojot tiesas

tiesības atstāt bez virzības tādu prasības pieteikumu, kurā

ietverti pakārtoti prasījumi, atsaucas uz tiesiskās noteiktības

principu, kā arī nepieciešamību aizsargāt citu procesa dalībnieku

tiesības.

Satversmes tiesa atzinusi, ka būtiska tiesiskas valsts

principa sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte, kas prasa skaidri

noregulētu tiesvedības procesu. Ja saduras vairāki tiesību

principi, tad visupirms likumdevējam ir pienākums izšķirt

jautājumu par labu kādam no šiem principiem. Meklējot līdzsvaru

starp vairākiem tiesību principiem, likumdevējam ir plaša rīcības

brīvība (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 8. punktu).

Izdarot savu izvēli starp vairākiem leģitīma mērķa

sasniegšanai potenciāli piemērotiem līdzekļiem, likumdevējam ir

vērtēšanas un lemšanas privilēģija. Arī civilprocesa regulējuma

noteikšanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ja vien tiek

nodrošināta personu pamattiesību aizsardzība

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 9.1. punktu).

Satversmes tiesa nenoliedz, ka ir iespējams gan citāds prasības

pieteikumā ietveramo prasījumu regulējums, gan arī citāda

apstrīdēto normu interpretācija un piemērošana vispārējās

jurisdikcijas tiesā. Taču saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

19.2 panta pirmo daļu Satversmes tiesas uzdevums

šajā gadījumā ir izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmē

noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības

brīvību vai vispārējās jurisdikcijas tiesas apsvērumus ar savu

viedokli par iespējami racionālāko civilprocesuālo regulējumu vai

šā regulējuma piemērošanu.

Apstrīdētās normas un CPL 134. panta pirmā daļa kopsakarā

ir vērstas uz to, lai taisnīgi līdzsvarotu tiesvedības dalībnieku

intereses. Šīs normas tiesai nolūkā nodrošināt taisnīgu

tiesvedības procesu piešķir rīcības brīvību un dod iespēju

izvērtēt, vai prasības pieteikumā ietvertos prasījumus iespējams

izskatīt vienā tiesvedības procesā. Satversmes tiesa norāda, ka

šāda tiesas rīcības brīvība ir būtiska, lai ar tās palīdzību

panāktu vajadzīgo tiesas darba rezultātu - taisnīga nolēmuma

pieņemšanu.

Līdz ar to apstrīdētās normas ir

nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

13.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai

nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai

jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic,

kurai no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

13.3.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka

civilprocess esot uzskatāms par piederīgu privāttiesībām un tāpēc

tā tiesisko attiecību dalībniekiem saskaņā ar dispozitivitātes un

privātautonomijas principu esot tiesības darīt visu, ko

likumdevējs nav tieši aizliedzis.

Satversmes tiesas praksē jau ir atzīts, ka civilprocess

uzskatāms par piederīgu publiskajām tiesībām - civilprocess veido

vienotu publiski tiesisku attiecību sistēmu

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 16.2. punktu). Līdz

ar to privātpersonai ir tiesības savas aizskartās, ierobežotās

vai apstrīdētās tiesības aizstāvēt nevis tādā kārtībā, kādā tā

vēlas vai kādu subjektīvi uzskata par lietderīgāko, bet gan tādā

kārtībā, kādu noteicis likumdevējs.

Arī tiesību doktrīnā ir atzīts, ka pušu rīcības brīvībai, kas

izriet no dispozitivitātes principa kā privātautonomijas

procesuālās izpausmes formas, piemīt ierobežojumi, ko nosaka

likums vai tiesa. Tas nozīmē, ka tikai likums vai tiesa nosaka

kārtību, kādā iespējama procesuālo tiesību īstenošana. Pušu

rīcības brīvības jēdziens attiecināms tikai uz izvēli - izmantot

likumā noteiktās tiesības vai atteikties no to izmantošanas. Tā,

piemēram, tiesību aizskāruma gadījumā persona ir tiesīga izlemt -

griezties tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās tiesības, vai

samierināties ar aizskārumu. Tomēr likumā noteikto tiesību

izmantošanas kārtība nav un nevar būt atkarīga tikai no puses

subjektīviem ieskatiem (sk.: Līcis A. Prasības

tiesvedība un pierādījumi. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2003,

55. un 56. lpp.).

Līdz ar to dispozitivitātes un privātautonomijas princips nav

interpretējams tādējādi, ka no tā būtu atvasināmas personas

tiesības aizstāvēt savas aizskartās civilās tiesības tādā veidā,

kas nav paredzēts likumā.

13.3.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajās

normās ietvertais novecojušais regulējums esot viens no

iemesliem, kādēļ lietu izskatīšana civilprocesuālajā kārtībā tik

ļoti ieilgst, un ka tad, ja likums ļautu vienā prasības

pieteikumā ietvert pakārtotus prasījumus, tiesvedības procesi

kļūtu daudz īsāki.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka laika posms, kas pagājis

kopš apstrīdētās normas pieņemšanas brīža, pats par sevi nevar

būt pamats tam, lai šī norma tiktu atzīta par neatbilstošu

augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tikai tādos gadījumos,

ja apstrīdētā norma neatbilst faktiskajai sociālajai realitātei

vai nonāk pretrunā ar tiesiskajām attiecībām, kas sabiedrības

attīstības gaitā kļuvušas par dominējošām, var tikt pārskatīta

šīs normas konstitucionalitāte (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2011-01-01 14.3.1. punktu).

Vērtējot Pieteikuma iesniedzēja argumentu par tiesvedības

procesu pārmērīgo ilgumu, pie kā novedot apstrīdētās normas,

Satversmes tiesa atzīst, ka tiesības uz savlaicīgu lietas

izskatīšanu tiesā ir būtisks taisnīgas tiesas aspekts. Tiesas

procesa taisnīguma prasība paredz, ka persona spēj savas tiesības

aizstāvēt saprātīgā laikā, un tādējādi ievieš tiesiskajās

attiecībās tiesisko skaidrību un noteiktību.

Tomēr saistība starp tiesvedības procesu ilgumu un varbūtējo

iespēju vienā prasības pieteikumā ietvert pakārtotus prasījumus

nav vērtējama kā tiesvedības procesu paātrināšanas līdzeklis.

Ikvienai personai jāspēj pietiekami precīzi izvērtēt savas

aizskartās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, lai to

aizsardzības nolūkā celtu procesuālajām un materiālajām tiesībām

atbilstošu prasību un nodarīto tiesību aizskārumu novērstu viena

tiesvedības procesa ietvaros. Arī personai ir pienākums savu

iespēju robežās rīkoties tā, lai jau pirmās instances tiesa

varētu efektīvi nodrošināt tās tiesību aizsardzību

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.2. punktu).

13.3.3. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

tiesības vienā prasības pieteikumā ietvert pakārtotus prasījumus

tiekot atzītas citu Rietumu tiesību lokam piederīgo valstu

civilprocesuālajā regulējumā. Līdzīgu argumentu Pieteikuma

iesniedzējs bija ietvēris arī blakus sūdzībā, ar kuru tas

pārsūdzēja Kurzemes apgabaltiesas lēmumu. Palāta šo argumentu

noraidīja, jo civilprocesam, izņemot īpaši paredzētus gadījumus,

neesot pārnacionāla rakstura (sk. lietas materiālu

23. lpp.).

Citu valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus

jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši,

izņemot likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē

vienmēr jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais,

politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu un

2011. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-51-01 17. punktu).

Salīdzinošo tiesību metode nevar tikt pilnībā izslēgta, tomēr

līdzīgām tiesību normām vai tiesību institūtiem dažādās valstīs

var būt ļoti atšķirīgs saturs. Pat pieņemot, ka citu valstu

tiesību sistēmās ir pieļaujama pakārtotu prasījumu ietveršana

vienā prasības pieteikumā, no šāda tiesiskā regulējuma esamības

nevar atvasināt valsts pienākumu tādu pašu regulējumu ietvert

Civilprocesa likumā, ja vien likumdevējs par to nav

izšķīries.

Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmais teikums nebūtu

interpretējams kā likumdevēja pienākums Latvijas Republikas

civilprocesuālo regulējumu saskaņot ar citu valstu

civilprocesuālo regulējumu, ja vien valsts šādas starptautiskās

saistības nav uzņēmusies.

13.3.4. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

pakārtoti prasījumi esot pieļaujami Eiropas Savienības Tiesā.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka nav savstarpēji salīdzināmi

pat vienas valsts tiesvedības procesi - kriminālprocess,

civilprocess un administratīvais process. Starp tiesvedības

procesiem pastāv objektīvas atšķirības, piemēram, tādas, kas

attiecas uz skartajām tiesiskajām attiecībām, tiesiskās

aizsardzības līdzekļiem vai tiesvedības procesa uzsākšanu

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 17. punktu).

Līguma par Eiropas Savienības darbību sestās daļas

pirmās sadaļas pirmās nodaļas piektajā iedaļā ir

regulēti vairāki Eiropas Savienības Tiesas tiesvedības procesa

veidi. No konstitucionālās sūdzības nav saprotams, uz kuru no

Eiropas Savienības Tiesas tiesvedības procesa veidiem Pieteikuma

iesniedzējs atsaucas. Pieteikuma iesniedzējs nav arī norādījis

Līguma par Eiropas Savienības darbību normas, pēc kurām būtu

iespējams identificēt konkrēto Eiropas Savienības Tiesas

tiesvedības procesa veidu.

Tādējādi Satversmes tiesa neredz pamatu šos procesus

savstarpēji salīdzināt.

13.3.5. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

starpkaru periodā Latvijā bijusi pieļaujama tādu lietu

izskatīšana, kurās prasības pieteikumā ietverti pakārtoti

prasījumi. Proti, Latvijas Senāta Civilais kasācijas departaments

esot izskatījis lietu, kurā prasītājs bija samaksājis

atbildētājam pēc vekseļa 200 latus un vērsies tiesā, lai

atbildētājs atdotu viņam atpakaļ apmaksāto vekseli, bet vekseļa

neatdošanas gadījumā atzītu, ka parāds pēc vekseļa ir samaksāts

(sk.: Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas

departamenta spriedumiem. VI turpinājums līdz 1931. g.

jūlijam ar alfabētisko rādītāju. Sastādījuši: Senators

F. Konradi un Rīgas apgabaltiesas loceklis A. Walter.

Rīga, autoru izdevums, 1931, 96. lpp.).

Minētajā lietā parādnieks bija izpildījis saistību. Tieši

tāpēc viņš vērsās ar prasību tiesā, lai tā novērstu iespējamu

atkārtotu parāda samaksas pieprasījumu, izņemot vekseli no

aprites. Ja vekseļa turētājs aizbildinātos, ka viņš vekseli,

piemēram, nozaudējis un nevar to atdot, tad atkārtotu piedziņu

bija iespējams novērst ar tiesas secinājumu, ka vekselis ir

apmaksāts. Abi prasījumi bija saistīti ar vienu un to pašu

prasības pamatu, proti, vekseļa parādnieks jau bija izpildījis

saistību un parādu atdevis. Līdzīgu risinājumu attiecībā uz

saistīto prasījumu apvienošanu patlaban paredz arī CPL.

Satversmes tiesa secina, ka likumdevējam, ievērojot Satversmes

prasības, ir rīcības brīvība pieņemt regulējumu par prasītāja

tiesību apjomu prasības pieteikuma sastādīšanā. Tomēr

likumdevējam ir arī pienākums nodrošināt, lai attiecīgās tiesību

normas taisnīgi līdzsvarotu pušu tiesības. Pašlaik spēkā esošais

CPL regulējums ļauj prasītājam iesniegt tiesā prasības

pieteikumu, kurā ietverti savstarpēji saistīti prasījumi. Tiesai

jāizvērtē, kuri prasījumi nevar tikt atzīti par savstarpēji

saistītiem un kuru prasījumu izskatīšana vienā tiesvedības

procesā nav pieļaujama. Turklāt apstrīdēto normu saturs

noskaidrojams kopsakarā ar CPL 134. panta pirmo daļu. Šajās

normās ietvertais tiesiskais regulējums un to piemērošanas prakse

ir viens no veidiem, kā atbilstoši Satversmei līdzsvarot

civilprocesa dalībnieku intereses. Prasības pieteikumā ietvertie

prasījumi ir izskatāmi vienā tiesvedības procesā tikai tādā

gadījumā, ja tā dalībnieku intereses ir savstarpēji līdzsvarotas

un tiek nodrošināts tiesvedības procesa taisnīgums.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 3., 5.

un 7. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

90. un 92. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris