128. pants
vairākkārt ticis grozīts, apstrīdētās normas

joprojām ir spēkā to sākotnējā redakcijā.

2. Akciju sabiedrība "Kālija parks"

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) konstitucionālajā sūdzībā

norāda, ka 2011. gada 4. oktobrī Kurzemes apgabaltiesa

saņēma tā prasības pieteikumu. Prasība celta pret vairākām

privātpersonām. Kurzemes apgabaltiesa ar 2011. gada

11. oktobra lēmumu Nr. 3-11/0030 (turpmāk - Kurzemes

apgabaltiesas lēmums) prasības pieteikumu atstājusi bez virzības.

Kurzemes apgabaltiesas lēmumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs

neesot ievērojis CPL 128. panta otrās daļas 5. un

7. punktu: prasījumi esot jāprecizē tā, lai tie būtu skaidri

formulēti un nepārprotami, kā arī saprotami gan tiesai, gan

atbildētājam. Neesot pieļaujams tas, ka vienā prasības pieteikumā

tiek ietverti alternatīvi prasījumi, kas celti uz dažādiem

pamatiem. Prasījumi ar nosacījumu "gadījumā, ja" neesot

precīzi un saprotami, tāpēc prasītājam vajagot izšķirties par to,

kādu prasību un uz kāda pamata tas vēlas celt.

Par Kurzemes apgabaltiesas lēmumu Pieteikuma iesniedzējs

iesniedzis blakus sūdzību Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātā (turpmāk - Palāta). Ar Palātas

2011. gada 14. decembra lēmumu Nr. PAC-2715

(turpmāk - Palātas lēmums) Pieteikuma iesniedzēja blakus sūdzība

noraidīta. Palāta savā lēmumā pievienojusies Kurzemes

apgabaltiesas lēmuma argumentācijai, papildus norādot, ka

Latvijas civilprocesā prasījumi ar nosacījumu "gadījumā,

ja" neesot pieļaujami. Tas izrietot gan no Latvijā

vispāratzītās tiesu prakses, gan no CPL 128. panta otrās

daļas kopumā, gan arī no CPL 128. panta otrās daļas

3. un 7. punkta prasībām.

Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka apstrīdēto normu tekstā

nav atrodams aizliegums prasības pieteikumā ietvert pakārtotus

prasījumus. Par šāda aizlieguma pastāvēšanu Pieteikuma

iesniedzējs varējis uzzināt tikai divos veidos: pirmkārt, no

Palātas lēmumā minētās Latvijā vispāratzītās tiesu prakses un,

otrkārt, no Kurzemes apgabaltiesas un Palātas lēmumiem, kas

pieņemti jau pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzējs iesniedzis

prasības pieteikumu tiesā. Palātas lēmumā nekonkretizētā

"Latvijā vispāratzītā tiesu prakse" neesot publiski

pieejama. Tādējādi pašreizējā situācija, kad Palāta no personām

gaidot šādas "vispāratzītās tiesu prakses" pārzināšanu,

esot pretrunā ar tiesību normas paredzamības prasību.

No Satversmes 90. panta izrietot valsts pienākums radīt

tādu tiesisko mehānismu, kas nodrošinātu personas tiesības būt

informētai par spēkā esošo tiesisko regulējumu. Šāds valsts

pienākums arī paredzot personai tiesības, stājoties publiski

tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām, tikt

informētai par tās tiesībām. Turklāt valstij esot pienākums

pieņemt tādu procesuālo regulējumu, lai persona varētu saprast,

kādā veidā tā tiesā var aizstāvēt savas aizskartās tiesības un

likumiskās intereses. Valsts šos savus pienākumus neesot

izpildījusi, jo par to, ka nav pieļaujams prasības pieteikumā

ietvert pakārtotus prasījumus, Pieteikuma iesniedzējs un vispār

"jebkurš vidusmēra saprātīgs indivīds" varot uzzināt

tikai pēc prasības celšanas tiesā, proti, no tiesas lēmuma atstāt

prasības pieteikumu bez virzības.

Apstrīdētajām normām esot būtiska nozīme civilprocesā. Tātad

arī šo normu saturam vajagot būt skaidri saprotamam. Tā kā to

saturs neesot saprotams, tad arī nevarot uzskatīt, ka tajās

ietvertais Satversmes 90. pantā paredzēto pamattiesību

ierobežojums noteikts ar likumu. Pat ja Satversmes tiesa atzītu,

ka ierobežojums noteikts ar likumu, tam neesot leģitīma mērķa un

tas neesot samērīgs.

Pamatojot apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes

92. pantam, konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

procesuālās ekonomijas princips esot viens no taisnīgas tiesas

procesa elementiem. Līdz ar to "civilprocesuālā ekonomija ir

pamattiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa". Apstrīdētās

normas radot tādu situāciju, ka civilprocesi rit gadiem ilgi. Tas

kaitējot civilprocesuālajam ātrumam, jo piespiežot personu

civiltiesisko strīdu sadalīt vairākās tiesvedībās, kuras katra

atsevišķi tiekot izšķirtas trīspakāpju tiesu sistēmā.

Konkrētajā tiesiskajā situācijā Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka līgumi ar atbildētāju nav spēkā. Tomēr tiesa varot

izlemt citādi un varot izrādīties, ka šie līgumi ir tikai

atceļami, nevis spēkā neesoši. Tāpat varot izrādīties, ka arī par

līgumu atceļamību Pieteikuma iesniedzējs kļūdās, bet līgumi

paredzot miljoniem latu lielu līgumsodu, kas esot nesamērīgs.

Saprātīgi būtu visu šo strīdu nodot izskatīšanai vienā tiesā un

vienā lietā. Tādējādi viss strīds tiktu risināts viena

civilprocesa ietvaros. Paralēli tiesu procesi esot acīmredzami

pretēji procesuālās ekonomijas principam.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, gan pirmskara Latvijas

civilprocesa praksē, gan citu Rietumu tiesību lokam piederīgo

valstu praksē, gan arī Eiropas Savienības Tiesas praksē

pakārtotie prasījumi esot pieļauti. Līdz ar to apstrīdētās normas

esot vērtējamas kā "padomju tiesību paliekas".

Neesot pamatots arī Palātas lēmumā ietvertais secinājums, ka

pakārtotie prasījumi prasības pieteikumu padarot pretrunīgu un

nesaprotamu. Tieši pretēji: pakārtotu prasījumu ietveršana

nodrošinot to, ka prasījumi ir saprotami un nav pretrunīgi.

Jebkurā gadījumā mērķi nodrošināt prasījumu saprotamību un

nepieļaut to pretrunīgumu varot panākt ar citiem, tiesības uz

taisnīgu tiesu mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka konstitucionālajā

sūdzībā netiekot apstrīdēta vispārējās jurisdikcijas tiesu veiktā

tiesību normu interpretācija vai tālākveidošana. Pieteikuma

iesniedzēja pamattiesību ierobežojumu radot tieši apstrīdētās

normas, kas liedzot prasības pieteikumā ietvert pakārtotus

prasījumus.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentiem un lūdz

Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām

augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

Atbildes rakstā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs

apstrīdējis nevis konkrētās normas kā tādas, bet gan to

interpretāciju, kuru sniegusi tiesa. Līdz ar to, pēc Saeimas

ieskata, šajā lietā esot strīds nevis par apstrīdēto normu

satversmību, bet gan par to interpretāciju un piemērošanu.

Apstrīdētajās normās likumdevējs esot vispārīgi formulējis

vairākas prasības pieteikuma sastāvdaļas. Apstrīdētās normas

Civilprocesa likumā ietvertas jau kopš tā stāšanās spēkā un

neesot grozītas. Gan Latvijas Civilprocesa kodeksā, kas bija

spēkā līdz CPL pieņemšanai, gan starpkaru perioda likumos bijis

paredzēts apstrīdētajām normām līdzīgs regulējums un līdzīgas

prasības lūguma sastāvdaļas.

Apstrīdētajās normās lietotie jēdzieni esot uzskatāmi par

nenoteiktiem tiesību jēdzieniem, kurus likumdevējs neesot

definējis, atstājot to aizpildīšanu ar saturu tiesu prakses un

tiesību doktrīnas ziņā. Šāda pieeja atbilstot arī procesuālo

tiesību būtībai, jo likumdevējs nevarot pilnībā noregulēt visus

procesuālos jautājumus. Tādēļ esot pamatoti tas, ka procesuālie

likumi nosaka tikai procesa ietvaru. Savukārt tiesas konkrētajās

lietās, lemjot par procesa norisi, procesuālo regulējumu

interpretējot un piemērojot. Kurzemes apgabaltiesas un Palātas

lēmumu argumentācija liecinot, ka praksē izveidojies pietiekami

skaidrs priekšstats par apstrīdēto normu piemērošanu.

Pamatojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

90. pantam, Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja prasmes

procesuālo dokumentu sagatavošanā, izmantoto tiesību avotu klāsta

un analizētās tiesu prakses ziņā skaidri parādot, ka tas

pietiekami labi orientējas normatīvajos aktos un tiesu praksē, kā

arī pārzina procesuālās tiesības. Līdz ar to neesot pamata

uzskatīt, ka apstrīdētās normas būtu tādas, kas Pieteikuma

iesniedzējam sagādātu grūtības savu tiesību un pienākumu

izprašanā. Jautājums par prasības pieteikuma sastāvdaļām esot

plaši analizēts procesuālajā literatūrā un skaidrots Civilprocesa

likuma komentāros.

Pieteikuma iesniedzēja arguments par tiesu prakses

nepieejamību neattiecoties uz apstrīdēto normu satversmību.

Atbilstoši Latvijas tiesību sistēmas tradīcijām visi tiesu

nolēmumi netiekot publicēti, taču esot pieļaujams nākamajos tiesu

nolēmumos atsaukties uz iepriekšējos nolēmumos paustajām atziņām,

lai nodrošinātu prakses vienveidību.

Līdz ar to Saeima uzskata, ka nav aizskartas Pieteikuma

iesniedzējam Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības zināt

savas tiesības.

Pamatojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

92. pantam, atbildes rakstā norādīts, ka tiesības uz tiesas

pieejamību neesot interpretējamas tādējādi, lai tiesa pieņemtu

izskatīšanai jebkuru strīdu atbilstoši personas vēlmēm.

Procesuālo tiesību mērķis esot noteikt kārtību, kādā personu

strīdus varētu taisnīgi atrisināt. Tiesības uz tiesas pieejamību

pēc būtības ietverot arī personas pienākumu ievērot procesuālos

noteikumus.

No pieteikumam pievienotajiem materiāliem esot redzams, ka

Pieteikuma iesniedzējam nav liegta pieeja tiesai, bet iesniegtais

prasības pieteikums atstāts bez virzības un noteikts termiņš

konstatēto trūkumu novēršanai. Tiesas lēmumā arī norādīti

konkrēti trūkumi, kas Pieteikuma iesniedzējam būtu jānovērš. CPL

paredzot personas tiesības iesniegt blakus sūdzību, ja tā

uzskata, ka prasības pieteikums nepamatoti atstāts bez virzības.

Tāpat persona varot atkārtoti iesniegt prasības pieteikumu, ja

tiesas noteiktajā termiņā nav spējusi novērst konstatētos

trūkumus. Līdz ar to personai esot nodrošinātas pietiekami plašas

procesuālas iespējas aizsargāt savas tiesības.

Procesuālā ekonomija negarantējot to, ka vienā lietā vienkopus

tiks izskatīti visi jautājumi, kuri personai šķiet svarīgi. CPL

paredzot elastīgus līdzekļus, lai procesuāli ekonomiski varētu

izskatīt viena un tā paša prasītāja un viena un tā paša

atbildētāja strīdus, piemēram, lietas apvienojot vienā

tiesvedībā. Pieteikuma iesniedzējs neesot pierādījis, ka, sadalot

prasības pieteikumā ietvertās prasības vairākos pieteikumos, kāda

no attiecīgajām lietām netiktu izskatīta savlaicīgi.

Papildinot atbildes rakstā pausto viedokli, Saeima norāda, ka

apstrīdēto normu saturs vairākkārt ticis atklāts gan publicētajos

tiesu nolēmumos, gan arī tiesību doktrīnā. Līdz ar to nevarot

uzskatīt, ka Pieteikuma iesniedzējs nav informēts par šo normu

saturu.

Savukārt jautājums par Pieteikuma iesniedzēja norādīto

pakārtoto prasījumu ietveršanu Civilprocesa likumā esot

tiesībpolitisks. Tas prasot rūpīgu izvērtēšanu un analīzi. Līdz

šim CPL pilnveidošanas gaitā nedz civilprocesa eksperti, nedz arī

tiesneši šādus ierosinājumus neesot izteikuši.

4. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās

normas nav pretrunā ar Satversmes 90. un 92. pantu.

Tiesībsarga argumenti, ar kuriem tiek pamatots šāds viedoklis, ir

līdzīgi Saeimas argumentiem.

Tiesībsargs papildus norāda, ka apstrīdētās normas neliedzot

personai tiesības zināt savas tiesības. Apstrīdētajās normās

lietotie jēdzieni esot vispārīgi, bet šāds regulējums atbilstot

procesuālo tiesību būtībai. Proti, tiesību normu tekstā neesot

nedz iespējams, nedz arī nepieciešams atrisināt visus iespējamos

procesuālos jautājumus, kas varētu rasties, tās piemērojot. Katrā

individuālajā gadījumā tiesa atbilstoši tiesu praksei un tiesību

doktrīnai varot vērtēt, vai likuma prasības ir izpildītas.

Turklāt Pieteikuma iesniedzējam esot iespēja novērst prasības

pieteikuma trūkumus, uz kuriem tiesa norādījusi savā lēmumā.

Apstrīdētās normas atbilstot arī tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Likumdevējam esot plaša izvēles brīvība tiesas procesa

regulēšanā. No konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem neesot

iespējams konstatēt, kādā veidā būtu ietekmētas Pieteikuma

iesniedzēja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā vai

uz efektīvu pieeju tiesai.

5. Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - pauž viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējs būtībā

vēršas pret apstrīdēto normu piemērošanu vispārējās jurisdikcijas

tiesās.

Apstrīdētās normas esot pietiekami skaidras, lai persona

varētu paredzēt to piemērošanas tiesiskās sekas. Apstrīdētās

normas nosakot minimālās prasības, kas jāievēro, sagatavojot

prasības pieteikumu. Savukārt informācija par šo minimālo prasību

saturu esot pieejama gan tiesību literatūrā, gan arī tiesu

praksē, kura Pieteikuma iesniedzējam esot pieejama.

Likuma "Par tiesu varu" 28.6 panta

ceturtā daļa nosakot, ka Tiesu informatīvās sistēmas ietvaros

Augstākā tiesa veido judikatūras datubāzi. Savukārt atbilstoši šā

panta piektajai daļai judikatūras datubāzē iekļaujamās

informācijas atlases un apstrādes kārtību nosakot Augstākās

tiesas priekšsēdētājs, saskaņojot ar Tieslietu ministriju.

Atlasot tiesu nolēmumus, tiekot ņemts vērā tas, lai nolēmums

vispārīgi atspoguļotu attiecīgās nozares tiesību jautājumu un

būtu svarīgs atbilstošu zināšanu iegūšanai par tiesu praksi

attiecīgajā tiesību nozarē.

Tieslietu ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka

tiesas nolēmumu sagatavošana publicēšanai internetā prasa būtisku

resursu ieguldījumu. Tiesās izskatīto civillietu skaits esot

ievērojams - 2010. gadā pirmās instances tiesā saņemta

76 581 civillieta, bet pabeigtas 78 484 lietas,

savukārt 2011. gadā saņemtas jau 88 392 civillietas un

88 225 no tām pabeigtas. Tādējādi, lai nodrošinātu visu

civillietās taisīto spriedumu obligātu publicēšanu mājaslapā

internetā, katru gadu būtu nepieciešami ievērojami finanšu

līdzekļi no valsts budžeta.

Vērtējot to, vai CPL ļauj vienā prasības pieteikumā ietvert

pakārtotus (alternatīvus) prasījumus, Tieslietu ministrija

norāda, ka likuma regulējums ļauj prasības pieteikumā ietvert

savstarpēji saistītus prasījumus, nekonkretizējot, vai tie var

būt pakārtoti vai alternatīvi. Par izšķirošo kritēriju vairāku

prasījumu ietveršanai prasības pieteikumā CPL 128. pants

atzīstot to savstarpējo saistību. Ar saistītiem prasījumiem esot

jāsaprot tādi prasījumi, kuru atsevišķa izlemšana nebūtu

iespējama vai lietderīga, kuri varētu novest pie savstarpēji

pretrunīgiem spriedumiem vai kuru izlemšana vienas tiesvedības

ietvaros varētu sekmēt lietas ātrāku un efektīvāku izskatīšanu.

Savukārt par alternatīviem prasījumiem būtu uzskatāmi savstarpēji

izslēdzoši prasījumi.

CPL 134. panta pirmā daļa pieļaujot savstarpēji saistītu

prasījumu ietveršanu vienā prasības pieteikumā. Minētajā tiesību

normā lietotais jēdziens "savstarpēji saistīti

prasījumi" esot abstrakts jēdziens, kuru tiesa aizpilda ar

saturu katrā konkrētā gadījumā.

6. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes doktorants Martins Osis - norāda, ka

apstrīdēto normu vēsturiskā izpratne Latvijas Republikā ir

saistāma ar Civilprocesa nolikumu, kas pieejams Saeimas

kodifikācijas nodaļas 1932. gada izdevumā. Civilprocesa

nolikuma 359. panta 4. punktā esot noteikts, ka

prasības lūgumā jānorāda lietas apstākļi, no kuriem prasība

ceļas, 5. punktā - ka prasītājam jānorāda pierādījumi un

likumi, uz kuriem prasība dibināta, bet 6. punktā - ka

prasītājam jānorāda prasījums, t.i., tas, par ko viņš lūdz tiesu

taisīt spriedumu. Būtisks bijis Civilprocesa nolikuma