14. pants

Procesuālo tiesību vienlīdzība civillietas

izskatīšanā nav absolūta. Satversmes tiesa jau vairākkārt ir

norādījusi, ka, lai gan Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros

tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt ierobežotas, tās tomēr nav

absolūtas. Satversmē ietvertās normas tulkojamas sistēmiski,

tāpēc pieņēmums, ka Satversmes 92. pantā paredzētajām personas

tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan

ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar

citām Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 1.1. punktu un 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

2004-16-01 7.1. punktu).

Lai pamattiesību ierobežojums atbilstu Satversmei, tam jābūt

noteiktam ar likumu, attaisnotam ar leģitīmu mērķi, kā arī

proporcionālam jeb samērīgam ar šo mērķi. Arī zinātniskajā

literatūrā norādīts, ka atkāpes no pušu līdztiesības ir

pieļaujamas tikai tādā gadījumā, ja tām ir objektīvs un saprātīgs

pamatojums [sk.: Torgāns K. (red.). Civilprocesa likuma

komentāri. Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2006, 34. lpp.].