13. pants

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma ierobežo pušu

procesuālo tiesību vienlīdzību, ir jāanalizē, kādas procesuālās

tiesības tiesas procesā, kurā tiek izskatīti prasības

nodrošinājuma jautājumi, paredzētas prasītājam un kādas -

atbildētājam.

Ja tiesas lēmums ir labvēlīgs prasītājam un prasība tiek

nodrošināta, tad saskaņā ar apstrīdēto normu atbildētājs nevar šo

tiesas lēmumu pārsūdzēt, iesniedzot blakus sūdzību. Ja turpretī

tiesas lēmums ir nelabvēlīgs prasītājam un tiesa pieteikumu par

prasības nodrošināšanu noraidījusi, prasītājs par šo lēmumu var

iesniegt blakus sūdzību.

Gan Saeima, gan Tieslietu ministrija ir norādījusi, ka

Civilprocesa likumā atbildētājam paredzēti tiesību aizsardzības

līdzekļi, kas ir līdzvērtīgi tiesībām iesniegt blakus sūdzību par

lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu.

Atbildētājam esot tiesības prasīt aizstāt noteikto prasības

nodrošinājuma līdzekli ar citu līdzekli, tiesības prasīt

atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar prasības

nodrošināšanu, kā arī tiesības iesniegt pieteikumu par prasības

nodrošinājuma atcelšanu tiesā, kura ir apmierinājusi pieteikumu

par prasības nodrošināšanu.

Saskaņā ar CPL 140. panta trešo daļu tiesa pēc lietas

dalībnieka pieteikuma var aizstāt noteiktos prasības

nodrošinājuma līdzekļus ar citiem līdzekļiem, taču šīs tiesības

nevar tikt pielīdzinātas tiesībām iesniegt blakus sūdzību par

lēmumu, ar kuru prasība ir nodrošināta. Saskaņā ar CPL 138. pantu

prasības nodrošinājuma līdzekļi var būt dažādi, taču tie visi

būtiski ierobežo atbildētāja tiesības rīkoties ar viņam

piederošajām lietām vai liedz atbildētājam veikt konkrētas

darbības. Arī panākot prasības nodrošinājuma līdzekļa maiņu,

atbildētāja tiesības joprojām tiek ierobežotas. Atbildētāja

sākotnējais tiesiskais stāvoklis var tikt atjaunots tikai atceļot

prasības nodrošinājumu.

Arī CPL 143. pantā atbildētājam paredzētās tiesības prasīt

atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar prasības

nodrošināšanu, nevar tikt pielīdzinātas tiesībām iesniegt blakus

sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības

nodrošināšanu. Tā kā tiesvedība var ilgt pat vairākus gadus,

tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību pēc sprieduma stāšanās spēkā

bieži var izrādīties neefektīvas. Turklāt tiesvedībā, kurā

atbildētājs var prasīt no prasītāja zaudējumu atlīdzību, netiek

pārbaudīta prasības nodrošinājuma atbilstība tiesību normām.

Nevar piekrist arī viedoklim, ka atbildētājam saskaņā ar CPL

140. panta piekto daļu piešķirtās tiesības iesniegt pieteikumu

par prasības nodrošinājuma atcelšanu tiesā, kura ir apmierinājusi

pieteikumu par prasības nodrošināšanu, ir līdzvērtīgas tiesībām

iesniegt blakus sūdzību. Var piekrist zinātniskajā literatūrā

izteiktajam viedoklim, ka CPL 140. panta piektās daļas mērķis ir

lemt par nodrošinājuma atcelšanu, ja ir mainījušies lietas

faktiskie apstākļi un zudis pamats bažām par to, ka sprieduma

izpilde lietā varētu būt apgrūtināta vai neiespējama (sk.:

Briedis E. Par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Jurista Vārds,

2009, Nr. 18, 11. lpp.). Savukārt, izskatot blakus sūdzību,

augstāka līmeņa tiesa no jauna vērtē prasītāja argumentus un

sniedz savu novērtējumu tam, vai zemāka līmeņa tiesa, nodrošinot

prasību, ir pareizi izvērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos

apstākļus.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka prasītājs un

atbildētājs tiesas procesā, kurā tiek lemts par prasības

nodrošināšanu, tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā. Tādējādi

tiek ierobežota procesuālo tiesību vienlīdzība, kas ietilpst

tiesību uz taisnīgu tiesu saturā.

Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 92. pantā noteiktās

tiesības.