20. pants

Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma ir atbilstoša

jeb proporcionāla, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai labums, ko

sabiedrība iegūst, ierobežojot Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz

taisnīgu tiesu, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu.

Procesuālā ekonomija, no vienas puses, un procesuālo tiesību

vienlīdzība, no otras puses, ir Satversmes 92. panta satura

elementi, kuriem jāatrodas saprātīgā līdzsvarā. Satversmes tiesai

šajā gadījumā ir jāizvērtē, vai sabiedrības ieguvums no

procesuālās ekonomijas nenonāk nesamērīgā pretrunā ar pušu

procesuālo tiesību vienlīdzību.

20.1. Saeima pamatoti ir norādījusi, ka blakus sūdzība

nereti tiek izmantota, lai novilcinātu lietas izskatīšanu. Šāda

iespējamība pastāv arī prasības nodrošināšanas gadījumā. Tomēr

likumdevējam, ierobežojot tikai vienas puses procesuālās

tiesības, ir jāizvērtē, vai joprojām tiek nodrošināts saprātīgs

līdzsvars starp pušu procesuālo tiesību vienlīdzību un procesuālo

ekonomiju.

Sākotnēji CPL 146. pants paredzēja, ka blakus sūdzību var

iesniegt par visiem tiesas lēmumiem prasības nodrošināšanas

jautājumos. Izņēmums bija lēmums par nodrošinājuma atcelšanu, ja

lēmums par prasības nodrošinājumu pieņemts pirms prasības

celšanas un tiesas noteiktajā termiņā prasība nav celta.

Lai nodrošinātu procesuālo ekonomiju, Saeima ar 2006. gada 7.

septembra likumu noteica, ka blakus sūdzību var iesniegt tikai

par lēmumu, ar kuru prasītājam uzdots nodrošināt zaudējumus, par

lēmumu, ar kuru prasības nodrošinājuma līdzeklis aizstāts ar citu

līdzekli, un par lēmumu, ar kuru tiesa ir atcēlusi vai atstājusi

spēkā tās noteikto prasības nodrošinājuma līdzekli.

Savukārt ar 2006. gada 14. decembra likumu Saeima noteica, ka

papildus jau minētajiem lēmumiem prasītājs var pārsūdzēt arī

lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu.

Ar šiem grozījumiem prasītājam tika dotas plašākas iespējas

pārsūdzēt sev nelabvēlīgos lēmumus prasības nodrošināšanas

jautājumos nekā atbildētājam. Tomēr atbildētājam arī pēc minēto

grozījumu izdarīšanas Civilprocesa likumā joprojām bija

saglabājušās tiesības vērsties tiesā, kas ir nodrošinājusi

prasību, ar lūgumu atcelt prasības nodrošinājumu. Ja tiesa viņa

lūgumu noraidīja, atbildētājs varēja par minēto lēmumu iesniegt

blakus sūdzību. Satversmes tiesa uzskata, ka šāda kārtība

nodrošināja saprātīgu līdzsvaru starp abu pušu procesuālo tiesību

vienlīdzību un procesuālo ekonomiju.

Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs būtiski sašaurināja

atbildētāja tiesības pārsūdzēt lēmumus, kas saistīti ar prasības

nodrošināšanu. Šobrīd atbildētājs var pārsūdzēt vienīgi lēmumu,

ar kuru prasības nodrošinājuma līdzeklis ir aizstāts ar citu

līdzekli, un lēmumu, ar kuru prasītājam uzdots nodrošināt

zaudējumus. Tajā pašā laikā nekas netika mainīts prasītāja

pārsūdzības tiesību apjomā.

Saskaņā ar CPL 138. pantu prasības nodrošinājuma līdzekļi var

būt dažādi. Piemēram, var tikt apķīlāta atbildētājam piederošā

manta, ierakstīta aizlieguma zīme viņam piederošās kustamas

mantas reģistrā vai noteikts aizliegums atbildētājam veikt

noteiktas darbības. Tādējādi atbildētājam var noteikt būtiskus

tiesību ierobežojumus līdz pat sprieduma pasludināšanai, nedodot

viņam iespēju lūgt augstāka līmeņa tiesai pārbaudīt zemāka līmeņa

tiesas lēmumu, ar kuru šie tiesību ierobežojumi noteikti.

20.2. Pēc Satversmes tiesas ieskata, šobrīd spēkā

esošais tiesiskais regulējums, kas liedz atbildētājam pārsūdzēt

lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu,

vai lēmumu, ar ko noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma

atcelšanu, nelīdzsvaro divus būtiskus un savstarpēji saistītus

Satversmes 92. panta satura elementus - procesuālo ekonomiju un

procesuālo tiesību vienlīdzību.

No Tiesu administrācijas sniegtās informācijas var secināt, ka

ik gadu apgabaltiesās tiek skatīts ievērojams skaits blakus

sūdzību, kas saistītas ar prasības nodrošinājumu. Attiecīgi 2004.

gadā tika skatīta 241 šāda sūdzība, 2005. gadā - 159, 2006. gadā

- 206, 2007. gadā - 157 un 2008. gadā - 190 šādas blakus sūdzības

(sk. lietas materiālu 73. lpp.). Taču konkrētajā gadījumā

procesuālā ekonomija tiek panākta, nevis līdzvērtīgi ierobežojot

gan prasītāja, gan atbildētāja tiesības pārsūdzēt sev

nelabvēlīgos lēmumus prasības nodrošinājuma jautājumos, bet gan

nesamērīgi ierobežojot tikai atbildētāja procesuālās

tiesības.

Var piekrist Pieteikumu iesniedzēju norādītajam, ka tiesu

praksē ir gadījumi, kad, piemērojot apstrīdēto normu, bez

pierādījumu izvērtēšanas tiek pieņemts nepārsūdzams lēmums, kas

būtiski ierobežo viena lietas dalībnieka tiesības. Par to liecina

gan Civilprocesa likumā ietvertais normatīvais regulējums, gan ar

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsēdes

2007. gada 5. aprīļa lēmumu Nr.1 apstiprinātajā tiesu prakses

apkopojumā par 2006. un 2007. gadu "Apelācijas un kasācijas

instances tiesu prakse blakus sūdzību izskatīšanā par tiesu

lēmumiem" norādītais.

CPL 140. pantā ir noteikts, ka pieteikumu par prasības

nodrošināšanu izlemj, nepaziņojot par to atbildētājam. Līdz ar to

atbildētājam nav iespēju atspēkot prasītāja apgalvojumus un

izteikt savu viedokli par nepieciešamību nodrošināt prasību.

Savukārt minētajā tiesu prakses apkopojumā ir norādīts, ka tiesa

prasību var nodrošināt arī bez pierādījumu izvērtēšanas. Tiesu

prakses apkopojumā secināts, ka prasības nodrošināšanai saskaņā

ar CPL 137. panta noteikumiem nav nepieciešams iesniegt

pierādījumus apstākļiem, kas varētu padarīt par neiespējamu vai

apgrūtināt sprieduma izpildi. Pietiekams pamats celtās prasības

nodrošināšanai esot pieteicēja uzskats, ka pastāv šaubas par

iespējamā sprieduma izpildi. Atsevišķos gadījumos par pamatu

prasības nodrošināšanas pieteikuma noraidīšanai tiesneši esot

pieņēmuši tādu motīvu trūkumu, kas pierādītu sprieduma izpildes

neiespējamību, taču šādas prasības pieteikumam par prasības

nodrošināšanu likums neizvirza. Iesniegt pierādījumus par

iespējamā atbildētāja negodprātīgu rīcību likums prasot tikai CPL

139. pantā paredzētajā gadījumā (sk. Tiesu prakses apkopojuma

22. lpp.; pilnu apkopojuma tekstu sk. http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2006/).

Satversmes tiesa konkrētās lietas ietvaros vērtē apstrīdēto

normu, nevis citas CPL 19. nodaļas normas. Tomēr tā nevar

piekrist Tiesu prakses apkopojumā ietvertajam secinājumam, ka

tiesnesim, lemjot par prasības nodrošināšanu, nav jāvērtē

pierādījumi apstākļiem, kas var padarīt par neiespējamu vai

apgrūtināt iespējamā sprieduma izpildi.

Kā norādīts iepriekš, pēc Satversmes tiesas ieskata, pušu

procesuālo tiesību vienlīdzība tiktu samērota ar procesuālo

ekonomiju arī tādā gadījumā, ja atbildētājam būtu vismaz tiesības

iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru noraidīts

pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu.

Satversmes tiesa secina, ka labums,

ko sabiedrība iegūst ar apstrīdēto normu, ciktāl tā neparedz

atbildētājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko

apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, vai lēmumu, ar

ko noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, ir

mazāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu un apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92.

pantam.