4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91., 92. un 105.

pantam.

Tā kā atbildētājs varot neatgriezeniski ietekmēt prasītāja

tiesības panākt sprieduma izpildi, piemēram, noslēpjot vai

atsavinot mantu, likumdevējs esot paredzējis, ka lēmumi par

prasības nodrošināšanu tiek pieņemti bez liekas kavēšanās, pat

neuzklausot atbildētāja viedokli un nerīkojot tiesas sēdi. Tomēr

tas nenozīmējot, ka tiesa šos lēmumus pieņem voluntāri.

Pieteikumu par prasības nodrošināšanu tiesa varot apmierināt

vienīgi tad, ja tas atbilst noteiktiem kritērijiem un tiesa

guvusi pārliecību par to, ka prasības nenodrošināšanas gadījumā

prasītājs varētu nesaņemt apmierinājumu, pat ja spriedums būtu

viņam labvēlīgs. Šādam lēmumam vajagot būt motivētam un balstītam

uz prasītāja iesniegtajiem pierādījumiem.

Analizējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92.

pantam, Saeima norāda, ka tā ir viens no pasākumiem, kas kalpo

civilprocesa efektivitātes nodrošināšanai un praksē pastāvošo

problēmu novēršanai. Līdz grozījumu izdarīšanai Civilprocesa

likumā paredzētā iespēja iesniegt blakus sūdzību bieži esot

izmantota, lai novilcinātu lietas izskatīšanu. Tiesa pēc blakus

sūdzības saņemšanas lietu pārsūtījusi augstāka līmeņa tiesai, kas

izskatījusi blakus sūdzību. Turklāt šāda pārsūtīšana bijusi

iespējama vairākkārt. Apstrīdētā norma nodrošinot to, ka

attiecīgā lieta tiek pēc būtības izskatīta saprātīgā termiņā.

Līdz ar to apstrīdētās normas mērķis esot nodrošināt strīdu

ātrāku izskatīšanu, samazināt tiesas procesa novilcināšanas

iespēju un tiesu noslogotību.

Saeima norāda, ka atkārtotu prasības nodrošinājuma izvērtēšanu

esot lietderīgāk atstāt pirmās instances tiesas kompetencē. Pēc

atbildētāja pieteikuma un iesniegtajiem pierādījumiem pirmā

līmeņa tiesa varot lemt par prasības nodrošinājuma atcelšanu vai

grozīšanu sakarā ar faktisko apstākļu maiņu. Turklāt abām pusēm

šajā gadījumā tiekot nodrošinātas tiesības izklāstīt savu

viedokli.

Neesot pamatots Pieteikumu iesniedzēju viedoklis, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam. Abām pusēm esot

iespēja iesniegt pierādījumus un argumentus, kad tiesa lemj par

prasības nodrošināšanu vai prasības nodrošinājuma atcelšanu.

Tiesiskās vienlīdzības princips procesuālajās tiesībās neprasot,

lai abām pusēm obligāti būtu nodrošināti identiski tiesību

aizsardzības līdzekļi. Minētais princips nozīmējot to, ka abām

pusēm jābūt visumā vienlīdzīgām iespējām aizstāvēt savas tiesības

un intereses. Savukārt vienīgais iespējamais lēmuma pārskatīšanas

modelis, ko var izmantot prasītājs, esot blakus sūdzība. Saeima

secina, ka Civilprocesa likums garantē pušu līdztiesību prasības

nodrošināšanas jautājumā. Likumdevēja izvēle par labu

atšķirīgiem, bet vienlīdz efektīviem risinājumiem esot objektīvi

pamatojama un atbilstot tiesiskās vienlīdzības principam.

Pēc Saeimas domām, apstrīdētā norma neparedz ierobežojumus

tiesībām uz īpašumu. Tā paredzot ierobežojumus vienīgi no īpašuma

izrietošo prasījumu izskatīšanai prasības nodrošināšanas

gadījumā. Šie ierobežojumi esot vērtējami Satversmes 92. panta

kontekstā.

Precizējot savu atbildes rakstos pausto viedokli, Saeima

norāda, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā netika apkopoti

statistikas dati par iesniegtajām blakus sūdzībām prasības

nodrošinājuma jautājumos, taču tika ņemti vērā praksē konstatētie

gadījumi. Saskaņā ar Tieslietu ministrijas sniegto informāciju

izvērtējumu esot veikusi darba grupa, kuras sastāvā iekļauti

dažādu līmeņu tiesu tiesneši, kā arī tiesībzinātnieki.