15. pants

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tās uzdevums nav

aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

racionālāko risinājumu, tomēr Satversmes tiesa ir kompetenta

pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības,

pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esamību, kuri

pamattiesības aizskartu mazāk (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 15. februāra sprieduma lietā

Nr. 2004-19-01 7.5. punktu un 2010. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01

19. punktu).

Turklāt, vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

citādi, Satversmes tiesa uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo

mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

19. punktu).

Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētā norma izteikta

šobrīd spēkā esošajā redakcijā, lai izpildītu Satversmes tiesas

spriedumā lietā Nr. 2009-85-01 noteikto. Arī Saeima un

Tieslietu ministrija norādījusi, ka pēc šā sprieduma spēkā

stāšanās ar tieslietu ministra rīkojumu izveidotā pastāvīgā darba

grupa Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei lēmusi par

atbilstošāko regulējumu, kas nodrošinātu pušu procesuālo tiesību

saprātīgu līdzsvaru, kā arī procesuālo ekonomiju un efektivitāti

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 98. lpp. un

2. sēj. 4. lpp.).

Tādējādi Satversmes tiesai nav

pamata apšaubīt to, ka likumdošanas procesa ietvaros ir veikts

atbilstošs izvērtējums, izvēloties saudzējošāko leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzekli.