16. pants

Izvērtējot to, vai ierobežojums ir atbilstošs,

proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda

tiesībām nodarīto kaitējumu, Satversmes tiesai jānoskaidro, kurām

pamattiesību uz taisnīgu tiesu saturā ietilpstošajām tiesībām -

personas tiesībām uz pārsūdzību vai personas tiesībām uz efektīvu

un savlaicīgu lietas izskatīšanu - konkrētajā situācijā dodama

priekšroka.

16.1. Iespējas atkārtoti iesniegt pieteikumus un blakus

sūdzības par tiesas lēmumiem prasības nodrošināšanas jautājumos

nesamērīgi novilcinātu lietas izskatīšanu pēc būtības. Tiesības

iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru apmierināts

pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, ne tikai

pagarinātu konkrētās civillietas izskatīšanu pēc būtības, bet arī

noslogotu augstāka līmeņa tiesas. Līdz ar to varētu tikt

aizskartas ne tikai konkrētās civillietas pušu, bet arī citu

personu tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā laikā.

16.2. Satversmes tiesa uzskata, ka, izvērtējot

apstrīdētās normas samērīgumu, jāņem vērā arī tas, kā

nepārsūdzamais tiesas lēmums par prasības nodrošinājuma atcelšanu

tiek pieņemts.

Tiesa lēmumu par prasības nodrošināšanu pieņem ne vēlāk kā

nākamajā dienā pēc lietas ierosināšanas (Civilprocesa likuma

140. panta pirmā daļa) vai dažkārt pat pirms lietas

ierosināšanas (Civilprocesa likuma 139. pants), iepriekš par

šā jautājuma izskatīšanu nepaziņojot atbildētājam un citiem

lietas dalībniekiem. Tātad atbildētājs par šāda lēmuma pieņemšanu

iepriekš nav informēts un viņam nav iespēju izteikt savus

iebildumus pret to.

Savukārt jautājums par prasības nodrošinājuma atcelšanu tiek

izskatīts tiesas sēdē 30 dienu laikā pēc attiecīga

pieteikuma saņemšanas un iepriekš par to tiek paziņots lietas

dalībniekiem (Civilprocesa likuma 140. panta devītā daļa).

Tādējādi, ievērojot sacīkstes principu, abām pusēm ir

līdzvērtīgas iespējas līdz tiesas sēdei sagatavot un tiesas sēdē

argumentēti pamatot savu viedokli: atbildētājam - par to, ka

prasības nodrošinājuma atcelšana neapdraudēs sprieduma izpildi,

bet prasītājam - par to, kāpēc prasības nodrošinājuma atcelšana

nav pieļaujama.

Ar prasītāja viedokli tiesa iepazīstas un to izvērtē divreiz:

pirmkārt, pēc prasītāja pieteikuma pieņemot lēmumu par prasības

nodrošināšanu un, otrkārt, izskatot atbildētāja pieteikumu par

prasības nodrošinājuma atcelšanu. Lēmums par prasības

nodrošināšanu tiek pieņemts, balstoties tikai uz vienas puses,

proti, prasītāja argumentiem, bet, pieņemot lēmumu par prasības

nodrošinājuma atcelšanu, tiek ņemti vērā abu pušu argumenti.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem tiesas sēde notiek,

ievērojot sacīkstes principu, proti, abām pusēm ir vienlīdzīgas

iespējas iesniegt dokumentus, izteikt savu viedokli tiesas sēdē,

saņemt kvalificētu juristu palīdzību.

Tādējādi, lai gan apstrīdētajā normā nav paredzēta iespēja

pārsūdzēt lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu, tomēr,

lemjot par šo jautājumu, tiek nodrošināts pienācīgs tiesas

process.

16.3. Pieteikuma iesniedzēja sava viedokļa pamatošanai

minējusi arī citus argumentus.

Pirmkārt, Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka

tiesības iesniegt jaunu pieteikumu par prasības nodrošināšanu

nevar uzskatīt par tādām, kas aizvietotu iespēju pārsūdzēt

prasītāju neapmierinošo tiesas lēmumu (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 9. lpp.). Tomēr Satversmes tiesa

norāda, ka prasītāja tiesības atkārtoti iesniegt pieteikumu par

prasības nodrošināšanu ir garantija, ko viņam likums paredz tādā

gadījumā, ja atbildētājs pēc prasības nodrošinājuma atcelšanas

nerīkojas godprātīgi. Turklāt atbildētājam nav tiesību pārsūdzēt

tiesas lēmumu par prasības nodrošināšanu, bet ir vienīgi tiesības

iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu.

Otrkārt, Pieteikuma iesniedzējas minētais apstāklis, ka,

iesniedzot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, maksājama

valsts nodeva (sk. lietas materiālu 1. sēj.

12. lpp.), nav pietiekams iemesls tam, lai noteiktu

iespēju pārsūdzēt tiesas lēmumu par prasības nodrošinājuma

atcelšanu. Prasības nodrošināšana ne tikai paaugstina iespēju, ka

spriedums būs izpildāms, bet arī būtiski ierobežo atbildētāja

iespējas rīkoties ar savu mantu un var apgrūtināt vai pat padarīt

neiespējamu komersanta normālu darbību. Tādējādi valsts nodeva

motivē prasītāju izvērtēt, vai prasības nodrošināšana patiesi ir

nepieciešama.

Treškārt, Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas

viedoklim, ka tiesas lēmums par prasības nodrošinājuma atcelšanu,

kuru prasītājs nevar pārsūdzēt, pēc būtības ir līdzīgs lēmumam,

ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu un kuru

prasītājs var pārsūdzēt, tāpēc nav saprātīgi vienu no šiem

lēmumiem pakļaut, bet otru nepakļaut augstāka līmeņa tiesas

kontrolei (sk. lietas materiālu 1. sēj.

12. lpp.). Kā jau minēts, Satversmes tiesa spriedumā

lietā Nr. 2009-85-01 secināja, ka nav jābūt

pārsūdzamiem abiem lēmumiem, kaut arī seku ziņā tie ir līdzīgi,

un norādīja, ka atbildētājam jābūt tiesībām pārsūdzēt vai nu

tiesas lēmumu, ar kuru prasība nodrošināta, vai lēmumu, ar kuru

noraidīts viņa pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu.

Likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros var izvēlēties pēc

paša ieskata efektīvāko normatīvā regulējuma variantu.

Turklāt nav pamatots Pieteikuma iesniedzējas arguments, ka

apstrīdētā norma rada tādu situāciju, ka tiesa tiek mudināta

likumu interpretēt un faktus vērtēt vienpusīgi, jo

"vieglāk" un "drošāk" ir lemt par labu

atbildētājam, proti, pieņemt nepārsūdzamu lēmumu par prasības

nodrošinājuma atcelšanu (sk. lietas materiālu

1. sēj. 13. lpp.). Kā liecina Tieslietu ministrijas

sniegtā informācija, no 2011. gada 1. oktobra, kad

stājās spēkā apstrīdētā norma pašreizējā redakcijā, līdz

2012. gada 20. jūnijam tiesās tika izskatīti

67 pieteikumi par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Trīs

pieteikumi tika apmierināti daļēji, bet 47 pieteikumi - noraidīti

(prasības nodrošinājums tika saglabāts). Pieteikums par prasības

nodrošinājuma atcelšanu tika apmierināts 17 gadījumos

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 6. lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no

apstrīdētās normas ir lielāks nekā personas tiesībām noteiktais

ierobežojums.

Līdz ar to no apstrīdētās normas

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 92. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma

141. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt

blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par

prasības nodrošinājuma atcelšanu, par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 92. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris