2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - akciju sabiedrība

"Swedbank" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) -

lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu, ciktāl tā neparedz

prasītājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar

kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu,

par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 92. pantam un attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju

par spēkā neesošu no 2011. gada 28. jūlija.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas 2011. gada 28. jūlija

lēmumu tika atcelti prasības nodrošinājumi, kas bija noteikti pēc

Pieteikuma iesniedzējas pieteikuma. Apstrīdētā norma liegusi

Pieteikuma iesniedzējai pārsūdzēt šo lēmumu. Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu

kvalitatīvi atšķiras no tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu

par prasības nodrošināšanu. Turklāt, iesniedzot pieteikumu par

prasības nodrošināšanu, vajagot samaksāt valsts nodevu

0,5 procentu apmērā no prasības summas, un tas būtiski

ierobežojot prasītāja iespējas vairākkārt lūgt prasības

nodrošināšanu.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma noved pie

neattaisnojamas pušu procesuālo tiesību nelīdzsvarotības, jo

atbildētājam esot tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru

noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu.

Pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam varētu

būt leģitīms mērķis - nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvāku

izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību. Taču ierobežojums neesot

samērīgs ar leģitīmo mērķi, jo apstrīdētā norma neesot

saudzējošākais līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. Pieteikuma

iesniedzēja arī uzskata, ka tiesas lēmums, ar kuru noraidīts

pieteikums par prasības nodrošināšanu, un lēmums par prasības

nodrošinājuma atcelšanu pēc būtības ir līdzīgi, tāpēc nav

saprātīgi vienu no tiem pakļaut, bet otru nepakļaut augstāka

līmeņa tiesas kontrolei.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētā norma rada

kaitējumu sabiedrībai kopumā. Ja tiesas lēmums, ar kuru noraidīts

pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, ir pārsūdzams,

bet lēmums par prasības nodrošinājuma atcelšanu - ne, tad tiesa

tiekot mudināta lemt par labu atbildētājam, proti, pieņemt

nepārsūdzamu lēmumu. Apstrīdētās normas radītā "asimetriskā

motivācija" esot sistēmiski nepareiza.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja

Satversmes tiesai iesniedza viedokli, kurā citastarp uzsvērts, ka

apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums nav samērīgs ar

leģitīmo mērķi, jo rada pušu procesuālo tiesību nelīdzsvarotību.

Lieta esot izlemjama, ņemot vērā prasības nodrošinājuma

atcelšanas institūta mērķi un prasības nodrošinājuma atcelšanas

nozīmi tiesas procesā. Savukārt tam, ka jautājums par prasības

nodrošinājuma atcelšanu tiek izlemts tiesas sēdē un prasītājam ir

tiesības izteikt savus iebildumus, neesot nozīmes.