3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. pantam.

Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pašreiz spēkā esošajā

redakcijā izteikta ar mērķi uzlabot prasības nodrošināšanas

regulējumu, vienlaikus pielāgojot to Satversmes tiesas

2010. gada 30. marta spriedumā

lietā Nr. 2009-85-01 (turpmāk - spriedums lietā

Nr. 2009-85-01) un 2010. gada 4.oktobra spriedumā lietā

Nr. 2010-15-01 noteiktajam.

Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka Satversmes

92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz taisnīgu

tiesu nosaka zināmus principus, kuri likumdevējam jāievēro,

reglamentējot prasības nodrošināšanas kārtību. Taču Saeima

uzskata, ka no šīs Satversmes normas neizriet obligāts pienākums

procesuālajos likumos paredzēt prasītājam tiesības pārsūdzēt

tiesas lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu.

Tomēr Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas argumentam, ka

prasības nodrošinājuma atcelšana pēc būtības ir līdzīga

atteikumam nodrošināt prasību. Tāpat Saeima nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzējas interpretācijai, ka procesuālās vienlīdzības

principa jēgai atbilstu prasītāja un atbildētāja procesuālo

tiesību mehāniska vienādošana. Atsevišķos gadījumos vienādas

prasītāja un atbildētāja procesuālās tiesības varot ne vien

nenodrošināt pušu procesuālo līdzsvaru, bet pat piešķirt

priekšrocības tikai vienai pusei. Pušu procesuālo tiesību

taisnīga līdzsvarošana sevī ietverot plašāku procesuālo tiesību

jomu.

Saeima norāda, ka prasītājam esot iespēja sniegt visus

nepieciešamos argumentus un pierādījumus par prasības

nodrošināšanas nepieciešamību, gan iesniedzot pieteikumu par

prasības nodrošināšanu, gan arī atspēkojot atbildētāja iesniegto

pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu.

Saeima arī uzskata, ka pieteikuma par prasības nodrošinājuma

atcelšanu izlemšana ir aplūkojama nevis izolēti, bet gan

Civilprocesa likuma sistēmas ietvaros, kas paredz prasītāja

tiesības lūgt nodrošināt prasību tikai tad, ja ir noteikti

faktiski apstākļi, proti, ja ir pamatoti pierādīts, ka zināmu

apstākļu dēļ tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt

apgrūtināta vai neiespējama. Savukārt tad, ja lietas apstākļi ir

mainījušies un vairs nav pamata uzskatīt, ka prasības

nodrošinājums ir nepieciešams, katra puse varot lūgt prasības

nodrošinājuma atcelšanu. Līdz ar to attiecīgais jautājums tiekot

izlemts atkārtoti, objektīvi izvērtējot abu pušu iesniegtos

pierādījumus un argumentus sacīkstes procesa ietvaros, kas

vienlaikus nodrošinot pušu līdztiesību.

Saeima norāda, ka civilprocesa mērķis ir panākt ātrāku

civillietas iztiesāšanu pēc būtības. Arī apstrīdētās normas

mērķis esot ierobežot tiesāšanos par jautājumiem, kas nav

saistīti ar lietas izskatīšanu pēc būtības. Apstrīdētajā normā

likumdevējs esot noteicis brīdi, kad prasītāja pieteiktā

civilprocesuālā aizsardzības līdzekļa piemērošana ir pietiekami

izvērtēta, proti, ja tiesa apmierina pieteikumu par prasības

nodrošinājuma atcelšanu, tad prasītājs šo lēmumu pārsūdzēt nevar.

Tādējādi apstrīdētā norma ļaujot nodrošināt strīdu ātrāku un

efektīvāku izskatīšanu, samazināt tiesas procesa novilcināšanas

iespēju un tiesu noslogotību. Līdz ar to tiekot aizsargātas arī

citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu.

Atbildes rakstā norādīts, ka prasītājam saglabājas tiesības

atkārtoti iesniegt pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Tas

apstāklis, ka par šādu pieteikumu maksājama valsts nodeva, kā arī

likumā noteiktais valsts nodevas apmērs neesot arguments tam, lai

apstrīdētajā normā obligāti paredzētu prasītāja tiesības

pārsūdzēt tiesas lēmumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu.

Savos papildu paskaidrojumos Satversmes tiesai Saeima norāda,

ka līdz 2009. gada 1. martam, kad stājās spēkā

2009. gada 5. februāra likums "Grozījumi

Civilprocesa likumā", Civilprocesa likuma 141. panta

pirmā daļa paredzēja iespēju iesniegt blakus sūdzību par tiesas

lēmumu, ar kuru apmierināts vai noraidīts pieteikums par prasības

nodrošinājuma atcelšanu. Grozījumi šajā normā esot saistīti ar

grozījumiem Civilprocesa likuma 140. panta piektajā daļā,

atbilstoši kuriem prasības nodrošinājuma atcelšanu var prasīt ar

motivētu pieteikumu. Tādējādi atbildētājam esot uzlikts pienākums

pamatot un pierādīt apgalvojumu, ka ir zudis prasības

nodrošināšanas mērķis.

Saeima arī norāda: ja likumdevējs saglabātu iespēju pārsūdzēt

lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošinājuma

atcelšanu, tas dotu iespēju prasītājam izmantot nodrošinājuma

līdzekli kā sankciju līdz brīdim, kad tiek izskatīta blakus

sūdzība, kā arī novilcināt lietas izskatīšanu, jo attiecīgās

tiesas tiesnesim lieta būtu jānosūta blakus sūdzības

izskatīšanai. Novilcinot lietas izskatīšanu pēc būtības,

prasītājs varētu prasīt, lai no atbildētāja tiek piedzīti

likumiskie procenti vai līgumā paredzētie līgumsodi līdz

sprieduma taisīšanai, ja tiesa taisītu prasītājam labvēlīgu

spriedumu.