5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 92. pantam.

Jēdziens "taisnīga tiesa" ietverot sevī tiesiskai

valstij atbilstošu procesu, proti, procesu, kas ir ne tikai

taisnīgs, bet arī efektīvs. Civillieta esot jāizskata savlaicīgi,

un lietas dalībniekiem piešķirtās tiesības jāizmanto

labticīgi.

Tiesībsargs norāda, ka civilprocesā ir nostiprināts pušu

sacīkstes princips, kas paredz prasītājam un atbildētājam

pienākumu pierādīt sava prasījuma pamatotību. Lūdzot nodrošināt

prasību vai atcelt prasības nodrošinājumu, pusēm esot jāmotivē

savs lūgums un jāiesniedz atbilstoši pierādījumi. Lai gan pamata

prāvā prasības nodrošinājuma jautājumam esot sekundāra nozīme,

arī šā jautājuma izskatīšanai jābūt pakļautai vispārējiem

tiesvedībai izvirzītajiem principiem - taisnīgumam un

savlaicīgumam.

Pēc Tiesībsarga ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tā mērķis ir

nodrošināt ātrāku un efektīvāku lietu izskatīšanu, mazinot tiesu

noslogotību. Tāpat esot ievērots arī samērīguma princips, jo

likumdevējs Civilprocesa likuma 19. nodaļā, liedzot

prasītājam apstrīdēt tiesas lēmumu par prasības nodrošinājuma

atcelšanu, iekļāvis līdzsvarojošu mehānismu, lai puses savu

tiesību un pienākumu realizēšanā netiktu nostādītas nevienlīdzīgā

situācijā. Proti, lai izvērtētu atbildētāja pieteikumu par

prasības nodrošinājuma atcelšanu, puses tiekot aicinātas uz

tiesas sēdi un tajā varot pilnībā realizēt savu aizstāvību

garantētās sacīkstes ietvaros, iesniedzot pierādījumus un

sniedzot paskaidrojumus klātienē. Tiesībsargs uzskata, ka,

paredzot iespēju pārsūdzēt tiesas lēmumu par prasības

nodrošinājuma atcelšanu, tiktu novilcināta lietas izskatīšana pēc

būtības. Turklāt ar prasības nodrošinājumu saistītie jautājumi

tiktu nodoti izvērtēšanai pēc būtības jau trešo reizi.

Tiesībsargs norāda, ka spēkā esošais regulējums samērīgi

līdzsvaro divus Satversmes 92. panta elementus - procesuālo

ekonomiju un procesuālo tiesību vienlīdzību, jo atkārtota

jautājuma izskatīšana klātienē tiesas sēdē, piešķirot pusēm

vienādas procesuālās tiesības, neierobežo viena lietas dalībnieka

tiesības. Tiesas sēdes noteikšana esot gana saudzējošs mehānisms,

lai prasītājam būtu iespēja panākt prasības nodrošinājuma

saglabāšanu.

Secinājumu

daļa