7. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes

92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa"

ietver divus aspektus: taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu varas

institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta.

Valstij ir pienākums gan izveidot attiecīgu tiesu institūciju

sistēmu, gan arī pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām

tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošina šo lietu taisnīgu

un objektīvu izspriešanu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un

2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01

8.1. un 8.2. punktu).

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas

tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai,

pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt

uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu, tiesības uz

pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01

8.2. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā

Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Satversmes tiesa ir

arī secinājusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas,

Satversmes 92. pants neparedz valstij pienākumu visās lietās

paredzēt iespēju pārsūdzēt nolēmumu un valsts var ar likumu

noteikt, cik instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu

daļas 3. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma

lietā Nr. 2009-93-01 13.1. punktu).

Tāpat Satversmes tiesa iepriekš norādījusi, ka civilprocess,

kas nodrošina lietas taisnīgu un objektīvu izskatīšanu, ir

taisnīgas tiesas elements un ietilpst Satversmes 92. panta

saturā un tiesai arī lēmumi prasības nodrošinājuma jautājumos ir

jāpieņem procesuālā kārtībā, kas atbilst Satversmes

92. pantam (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30.

marta sprieduma lietā 2009-85-01 10. un 11. punktu).