11. pants

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

normas nesamērīgi ierobežo iespējamajam atbildētājam civillietā

Satversmes 96. pantā garantētās pamattiesības, jo liek apstrādāt

viņa personas datus, proti, noskaidrot un norādīt viņa deklarētās

dzīvesvietas adresi. Satversmes tiesas likumā ietverto tiesas

pieteikuma un konstitucionālās sūdzības institūtu ietvaros ir

svarīgi pārliecināties, vai tiešām ir aizskartas personai

Satversmē noteiktās pamattiesības (sal. ar Satversmes tiesas

2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 14. punktu

un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016‑11‑01 12.1.

punktu). Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro,

vai apstrīdētās normas attiecas uz Satversmes 96. pantā

noteiktajām pamattiesībām un ierobežo Pieteikuma iesniedzējas

norādītajai personai, proti, iespējamajam atbildētājam

civillietā, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

11.1. Pieteikumā uzsvērts, ka apstrīdētās normas nosaka

pienākumu prasības pieteikumā norādīt atbildētāja deklarēto

dzīvesvietu un gadījumā, ja prasītājs norādījis nepareizu adresi

un prasības pieteikums iesniegts tiesā, kurai attiecīgā lieta nav

piekritīga, tiesnesis atbilstoši Civilprocesa likuma 132. panta

pirmās daļas 6. punktam atsakās pieņemt prasības pieteikumu.

Ievērojot minēto, ir skaidrs, ka izskatāmā lieta attiecas ne

tikai uz iespējamo atbildētāju civillietā, kura deklarētās

dzīvesvietas adrese norādāma prasības pieteikumā, bet arī uz to

personu tiesībām uz pieeju tiesai, kuras ir vērsušās vai plāno

vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasības

pieteikumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi: lai pilnīgāk un objektīvāk

varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās citstarp

konkretizējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām. Satversmes

vienotības principa piemērošana balstās uz pieņēmumu, ka

Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas ir

interpretējamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12. punktu un 2018.

gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑25‑01 17. punktu).

Apstrīdētās normas noteic pienākumu prasības pieteikumā norādīt

iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi, lai

prasītājs varētu izmantot savas tiesības uz pieeju tiesai. Tāpēc

Satversmes tiesai, lai gan izskatāmā lieta ir ierosināta par

apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 96. pantam, jāņem vērā

arī citās Satversmes normās garantētās tiesības, tostarp 92.

pantā ietvertās personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kuras

citstarp aptver tiesības uz pieeju tiesai.

11.2. Konkretizējot Satversmes 96. pantā ietvertās

tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, Satversmes tiesa ir

norādījusi, ka šīs tiesības ietver dažādus aspektus. Tiesības uz

privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto

telpu, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu

iejaukšanās. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti,

godu un cieņu, identitāti un personas datus. Informācija par

personu ietilpst minētā jēdziena saturā (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 13. punktu

un 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01

10. punktu).

Latvijas Republika ir uzņēmusies starptautiskās saistības,

kuru mērķis ir arī personas privātās dzīves, tostarp personas

datu, aizsardzība. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. panta pirmā

daļa citstarp paredz, ka ikvienam ir tiesības uz savas privātās

un ģimenes dzīves neaizskaramību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

interpretējot Konvencijas 8. pantu, ir atzinusi, ka jēdziena

"privātā dzīve" tvērums ir plašs, tas aptver dažādus

personas fiziskās un sociālās identitātes aspektus un to nav

iespējams izsmeļoši definēt. Informācija par personu un tās datu

aizsardzība ietilpst tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

tvērumā. Personas datu aizsardzībai ir izšķiroša nozīme tajā

ziņā, lai persona varētu izmantot Konvencijas 8. pantā noteiktās

tiesības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Amann v.

Switzerland", pieteikums Nr. 27798/95, 65. punktu un 2008.

gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the

United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04,

66. un 103. punktu). Privātās dzīves neaizskaramība un

personas datu aizsardzība nostiprināta arī Eiropas Savienības

Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā.

Satversmes tiesa jau iepriekš, noskaidrojot Satversmes 96.

pantā noteikto pamattiesību saturu kopsakarā ar Konvencijas 8.

pantu, ir atzinusi, ka valsts institūcijām ir ne vien negatīvs

pienākums atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās

uz privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvs pienākums

veikt šo tiesību aizsardzībai nepieciešamās darbības.

Likumdevējam ir jāizveido tāds personas datu aizsardzības

mehānisms, kas nodrošinātu to apstrādes noteikumu atbilstību

paredzētajam mērķim. Ar personas privāto dzīvi saistīto datu

apstrāde (vākšana, uzglabāšana, izpaušana) ietilpst personas

tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr.

2015-14-0103 15.1. un 23.3.2. punktu).

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa

regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā

uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko

atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)

(turpmāk - Datu regula) 4. panta pirmajai daļai personas dati ir

jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai

identificējamu fizisko personu. Identificējama fiziskā persona ir

tāda persona, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši

atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu,

uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem,

tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai

fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās,

ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās

identitātes faktoriem.

Ievērojot minēto, fiziskās personas deklarētā dzīvesvieta ir

uzskatāma par personas datiem. Savukārt personas datu izpaušana

un vākšana ir personas datu apstrādes darbības Datu regulas

izpratnē (4. panta otrā daļa). Atbilstoši Iedzīvotāju reģistra

likuma 19. pantam personas var saņemt reģistra informāciju par

citu personu uz motivēta iesnieguma pamata. Prasības ziņu

izsniegšanas pieprasījumam paredz Noteikumu Nr. 130 8. punkts.

Tādējādi informācijas par fiziskās personas deklarēto dzīvesvietu

izsniegšana sakarā ar iesniegumu, kas pamatots ar nepieciešamību

vērsties tiesā ar civilprasību, kā arī šo datu saņemšana un

norādīšana prasības pieteikumā (atbilstoši apstrīdētajām normām)

ir uzskatāma par personas datu apstrādi. Informācija par fiziskās

personas deklarēto dzīvesvietu ir tādi dati, kas saistīti ar

personas privāto dzīvi, un šādu personas datu apstrāde ir

iejaukšanās personas privātajā dzīvē.

Līdz ar to apstrīdētās normas

ierobežo iespējamajam atbildētājam civillietā Satversmes 96.

pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.