10. pants

Izskatot lietu, Satversmes tiesai ir jāpārbauda

apstrīdētās normas atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību

normām, citstarp ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja argumentāciju

un pieteikumā atspoguļotos motīvus un apsvērumus (sal. ar

Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr.

2006‑10‑03 16.2. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2016‑11‑01 12.1. punktu). Tiesas pieteikuma gadījumā jeb

tā dēvētās konkrētās kontroles ietvaros lietas izlemšanai

nozīmīgi ir konkrētās lietas apstākļi (sal. ar Satversmes

tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-09-01

13.2. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr.

2016‑11‑01 12.1. punktu).

No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējas apsvērumi par

apstrīdēto normu neatbilstību Satversmei un publiskas personas

jēdzienu ir attiecināti nevis uz visām personām, kas ieņem

noteiktu lomu publiskajā dzīvē (piemēram, mākslā, sportā, mūzikā

un citās jomās), bet gan tikai uz dažām publiskām personām,

proti, bijušajiem un pašreizējiem Ministru kabineta locekļiem.

Minētajām personām esot jārēķinās ar salīdzinoši lielāku

iejaukšanos to privātajā dzīvē, tomēr informācijas par

dzīvesvietu aspektā tām īpaši svarīga esot efektīva datu

aizsardzība, jo šādām personām risks, ka tās savā dzīvesvietā var

tikt pakļautas nevēlamai un neattaisnotai sabiedrības uzmanībai

vai pat apdraudējumam, esot lielāks nekā citām personām.

10.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē par publiskām

personām ir atzītas ne tikai personas, kuras ieņem publiskus

amatus (sal. ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 24.

jūnija spriedumu lietā "Von Hannover v. Germany",

pieteikums Nr. 59320/00, un 2012. gada 7. februāra spriedumu

lietā "Von Hannover v. Germany", pieteikumi Nr.

40660/08 un Nr. 60641/08), bet arī citas personas

(sal., piemēram, ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.

gada 7. februāra sprieduma lietā "Axel Springer AG v.

Germany" 99. punktu un 2014. gada 16. janvāra sprieduma

lietā "Lillo-Stenberg and Saether v. Norway" 37.

punktu). Fiziskā persona, kas sabiedrībā nav

atpazīstama, var pieprasīt īpašu savas privātās dzīves

aizsardzību, taču tas pats nav attiecināms uz publiskām personām.

Atsevišķos gadījumos sabiedrības tiesības saņemt informāciju

ietiecas publisku personu privātajā dzīvē, un īpaši tas attiecas

uz politiķiem (sal., piemēram, ar Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 7. februāra sprieduma lietā

"Von Hannover v. Germany", pieteikumi Nr. 40660/08 un

Nr. 60641/08, 97. punktu). Samērojot vārda brīvību un

publisku personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav atzinusi, ka šādu personu privātā

dzīve būtu aizsargājama vairāk nekā jebkura cita indivīda privātā

dzīve. Tas, vai konkrēta persona ir uzskatāma par publisku

personu, katrā konkrētajā gadījumā vērtējams atsevišķi.

Satversmes tiesa norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas minēto

publisko personu potenciālā apdraudējuma risku vai risku, ka tās

var tikt pakļautas neattaisnotai sabiedrības uzmanībai, var

novērst ar citiem normatīvajos aktos paredzētiem tiesiskajiem

līdzekļiem, kas nav saistīti ar tiesas piekritības noteikšanu

civilprocesā. Šie līdzekļi ir ietverti citstarp Civilprocesa

likuma 250.58 pantā, Kriminālprocesa likumā,

Civillikumā, Krimināllikumā un likumā "Par policiju".

Atsevišķu augstāko valsts amatpersonu apsardzi saskaņā ar Valsts

drošības iestāžu likumu un Ministru kabineta 2016. gada 6.

septembra noteikumiem Nr. 591 "Kārtība, kādā Drošības

policija nodrošina aizsargājamo personu aizsardzību

(apsardzi)" nodrošina Drošības policija.

10.2. Civilprocess paredzēts privāttiesisku strīdu

risināšanai. Persona ir tiesīga iesniegt tiesā civilprasību pret

jebkuru citu fizisko personu, un šajā ziņā nav nozīmes tam, vai

iespējamais atbildētājs civillietā ir vai nav uzskatāms par

publisku personu. Atbilstoši taisnīgas tiesas jēdzienā

ietilpstošajam procesuālās līdztiesības principam (lietas

izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi

līdzsvarotām) civilprocesa ietvaros nav pamata noteikt atšķirīgu

attieksmi pret publiskām personām iepretim citiem ar tām

salīdzināmos apstākļos esošiem iespējamajiem atbildētājiem.

Tādējādi izskatāmajā lietā nav nepieciešams nošķirt dažādus

iespējamos atbildētājus civillietā, proti, nošķirt publiskas

personas no citām personām.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs

apstrīdēto normu iedarbību uz ikvienu personu, nevis tikai dažām

publiskām personām.