2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Civilprocesa likuma

26. panta pirmā daļa, 128. panta otrās daļas 1.2

punkta pirmais teikums un 132. panta pirmās daļas 6. punkts,

ciktāl tie paredz pienākumu prasības pieteikumā norādīt iespējamā

atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi, (turpmāk -

apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 96. pantam.

Augstākā tiesa lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes

tiesai pieņēma, izskatot administratīvo lietu, kas ierosināta,

pamatojoties uz privāto tiesību juridiskās personas pieteikumu

par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei

(turpmāk - Pārvalde) izsniegt tai informāciju par vairāku

publisku personu deklarēto dzīvesvietu. Šī informācija

pieteicējai administratīvajā lietā esot nepieciešama, lai vērstos

pret attiecīgajām personām vispārējās jurisdikcijas tiesā

civilprocesuālā kārtībā.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka saskaņā ar apstrīdētajām

normām prasītājam, lai tas varētu vērsties tiesā civilprocesuālā

kārtībā, obligāti jāapstrādā iespējamā atbildētāja - fiziskās

personas - dati, proti, informācija par viņa deklarēto

dzīvesvietu. Civilprocesa likumā neesot regulējuma, kas ļautu

prasītājam vērsties tiesā, ja tas nav noskaidrojis iespējamā

atbildētāja dzīvesvietu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām tiekot

aizskartas iespējamā atbildētāja civillietā pamattiesības, kas

noteiktas Satversmes 96. pantā.

Informācija par personas deklarēto dzīvesvietu esot glabājama

Iedzīvotāju reģistrā. Atbilstoši Iedzīvotāju reģistra likuma un

Fizisko personu datu aizsardzības likuma (zaudējis spēku 2018.

gada 5. jūlijā) normām šāda informācija varot tikt izsniegta

trešajai personai citstarp tad, ja tā šai personai nepieciešama,

lai īstenotu savas likumiskās intereses. Konkrētajā gadījumā

pieteicējai administratīvajā lietā likumiskā interese vērsties

tiesā ar civilprasību izrietot no Satversmes 92. panta pirmā

teikuma. Lemjot par fiziskās personas datu izsniegšanu, esot

nepieciešams samērot minēto informācijas pieprasītāja likumisko

interesi ar attiecīgajam datu subjektam Satversmes 96. pantā

noteiktajām pamattiesībām, bet izskatāmajā gadījumā tas neesot

iespējams.

Administratīvā procesa ietvaros esot ierobežotas iespējas

pārliecināties par to, vai informācijas pieprasītāja interese

vērsties tiesā ir patiesa un vai atsauce uz vēlmi vērsties tiesā

netiek izmantota negodprātīgi - ar mērķi noskaidrot konkrētas

personas dzīvesvietas adresi. Turklāt nedz atbildīgā iestāde,

nedz administratīvā tiesa neesot tiesīga vērtēt informācijas

pieprasītāja iecerētās civilprasības pamatotību. Tādēļ pastāvot

risks, ka, izsniedzot informāciju par iespējamā atbildētāja

deklarēto dzīvesvietu, var tikt aizskartas viņa tiesības uz

privāto dzīvi. Pieteikuma iesniedzēja, atsaucoties uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas praksi, norāda, ka šāds risks jo īpaši

skarot publiskas personas. Savukārt tad, ja informācija par

iespējamā atbildētāja deklarēto dzīvesvietu netiek izsniegta,

informācijas pieprasītājam tiekot liegta iespēja īstenot tiesības

uz taisnīgu tiesu.

Apstrīdētās normas esot pieņemtas un izsludinātas Satversmē un

Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī pietiekami

skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo

tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas.

Tātad šajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar likumu. Atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adreses

norādīšanai civilprocesā esot divas funkcijas - tā esot

nepieciešama tiesas dokumentu nosūtīšanai iespējamajam

atbildētājam, un atbilstoši šai adresei tiekot noteikta

piekritīgā tiesa. Tādējādi tiekot nodrošināta iespējamā

atbildētāja civillietā informēšana par tiesas procesu, kā arī

viņa iespēja pienācīgi tajā piedalīties un īstenot savas

procesuālās tiesības, jo piekritīgā tiesa atrodoties tuvāk

atbildētāja dzīvesvietai un esot viņam ērtāk pieejama. Tātad

apstrīdētajās normās noteiktajam pamattiesību ierobežojumam esot

leģitīms mērķis - iespējamā atbildētāja civillietā tiesību uz

taisnīgu tiesu aizsardzība.

Lai gan apstrīdētās normas esot piemērotas šā leģitīmā mērķa

sasniegšanai, tomēr pastāvot saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem šo

mērķi varētu sasniegt. Saziņai ar iespējamo atbildētāju

civillietā varot izmantot publiski pieejamu tādas vietas adresi,

kur pastāv liela varbūtība attiecīgo personu sastapt, piemēram,

darbavietas adresi, kā tas paredzēts Civilprocesa likuma 56.

panta piektajā daļā. Paziņošana uz šādu adresi būšot ne mazāk

efektīva par paziņošanu uz deklarētās dzīvesvietas adresi, it

īpaši publiskas personas gadījumā. Turklāt šāda paziņošanas

kārtība esot īpaši saprātīga tad, ja attiecīgā prasība ir

saistīta ar iespējamā atbildētāja civillietā profesionālo

darbību. Līdzīga kārtība esot nostiprināta arī citu valstu

normatīvajos aktos. Savukārt piekritības jautājums varot tikt

risināts tādējādi, ka tiesa, kurai pieteikums iesniegts,

noskaidro piekritīgo tiesu un pārsūta pieteikumu tai. Šāda

piekritības noteikšana neradīšot tiesām pārmērīgu slogu, jo

Civilprocesa likums jau paredzot to, ka noteiktos gadījumos tiesa

pārsūta lietu citai tiesai. Turklāt piekritība saskaņā ar

Civilprocesa likuma normām varot tikt noteikta arī pēc citiem

kritērijiem, nevis tikai pēc atbildētāja dzīvesvietas.