3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96.

pantam.

Prasības celšana tiesā pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas

esot vispārīgs tiesas piekritības noteikšanas princips

civilprocesā, un šis princips esot piemērojams visā Eiropas

Savienībā. Turklāt pienākums norādīt atbildētāja sākotnējo

kontaktinformāciju, kas nepieciešama tiesas korespondences

nosūtīšanai, pastāvot arī gadījumos, kad prasītājam nav pienākuma

vērsties tiesā pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas.

Apstrīdētās normas ierobežojot iespējamā atbildētāja

civillietā tiesības uz privāto dzīvi, jo nosakot pienākumu

prasības pieteikumā norādīt viņa deklarētās dzīvesvietas adresi.

Tomēr Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības esot

ierobežotas ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, pamattiesību

ierobežojumam esot leģitīms mērķis (citu cilvēku tiesību

aizsardzība) un tas esot samērīgs.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas

nesamērīgi ierobežojot tiesības uz privāto dzīvi tikai publiskām

personām. Tomēr esot jāņem vērā, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksē par publiskām personām tiekot atzītas ne tikai tās

personas, kuras ieņem publiskus amatus, bet arī citas personas.

Tādēļ tas, vai konkrēta persona uzskatāma par publisku personu,

katrā konkrētā gadījumā esot vērtējams atsevišķi. Līdz ar to

neesot iespējams paredzēt, uz kādām personām būtu attiecināms

izņēmums no vispārīgā principa, ka prasība tiek celta tiesā pēc

atbildētāja dzīvesvietas.

Saeima nepiekrīt tam, ka prasības celšana tiesā pēc kādas

publiski zināmas adreses, kur persona uzturas, vai tiesai uzlikts

pienākums pašai noskaidrot piekritīgo tiesu būtu uzskatāmi par

pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Personām, kuras

varētu tikt atzītas par publiskām, ne vienmēr esot viena noteikta

darbavieta, un šādas publiski pieejamas adreses varētu arī nebūt.

Darba devēja oficiālā adrese ne vienmēr esot arī tā vieta, kur

darbinieks pastāvīgi uzturas un veic savus darba pienākumus. Ja

darbinieks ir nodarbināts pie privātpersonas, tad par darba

devēja adresi varētu tikt uzskatīta arī citas personas deklarētās

dzīvesvietas adrese. Turklāt attiecīgo sūtījumu varot atvērt

personas darbavietas lietvedības vai citas struktūrvienības

darbinieki, tā ka sūtījuma saturs varot tapt zināms trešajām

personām un tādējādi varot tikt aizskartas iespējamā atbildētāja

civillietā tiesības uz korespondences neaizskaramību un privāto

dzīvi.

Prasītāja pienākums identificēt atbildētāju, norādīt

atbildētāja kontaktinformāciju un celt prasību tajā tiesā, kurai

piekritīga attiecīgā strīda izskatīšana, izrietot no sacīkstes

principa. Turklāt šis pienākums atbilstot arī dispozitivitātes

principam, saskaņā ar kuru procesuālo darbību izdarīšana vai

neizdarīšana esot atkarīga no puses subjektīvajiem ieskatiem.

Tādēļ civillietas ierosināšanai esot nepieciešams tiesisks pamats

- noteiktas formas un satura prasības pieteikums. Līdz ar to

nepastāvot vienlīdz efektīvi, civilprocesa principiem atbilstoši

un personas tiesības mazāk ierobežojoši leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzekļi.

Pieteikuma iesniedzēja neesot norādījusi tādus konkrētus

riskus vai apdraudējumus, kuri nebūtu novēršami ar citiem likumā

noteiktiem mehānismiem un kuru dēļ būtu attaisnojama atšķirīga

attieksme pret publiskām personām iepretim citiem ar tām

salīdzināmos apstākļos esošiem iespējamajiem atbildētājiem

civilprocesā. Neesot pamatots pieņēmums, ka publiskās personas

vairāk nekā citas personas savā dzīvesvietā ir pakļautas

apdraudējuma riskam vai neattaisnotai sabiedrības uzmanībai.

Turklāt, vērtējot apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, vajagot ņemt vērā arī ierēdņu un

amatpersonu civiltiesiskās atbildības sabiedrisko nozīmi. Tā esot

būtisks instruments, ar ko varot ne tikai nodrošināt konkrētas

personas tiesību aizsardzību, bet arī veicināt sabiedrības

uzticēšanos publiskajai pārvaldei.

Izskatāmajā gadījumā personas datu apstrāde esot likumīga, jo

atbilstot visiem trim Eiropas Savienības Tiesas noteiktajiem

kumulatīvajiem kritērijiem, proti: 1) nepieciešamība vērsties

tiesā, lai panāktu zaudējumu atlīdzināšanu, uzskatāma par

likumisku interesi; 2) informācija vajadzīga, lai uzsāktu

tiesvedību civiltiesiskā kārtībā; 3) tiesības celt prasību

civiltiesiskā kārtībā prevalē pār datu subjekta tiesībām.

Likumdevējs esot paredzējis pietiekamu aizsardzību pret

nepamatotu personas datu izsniegšanu. Pieprasījumam izsniegt

ziņas no Iedzīvotāju reģistra vajagot būt precīzam un atbilstoši

motivētam. Tomēr personas pienākums motivēt šādu pieprasījumu

nenozīmējot to, ka Pārvalde varētu vērtēt civilprasības

pieteikuma pirmšķietamo pieņemamību vai visos gadījumos

pieprasīt, lai tas tiek uzrādīts. Prasības pieteikuma

pieņemamības izvērtējums esot daļa no taisnīga tiesas procesa, un

tas esot tiesas kompetencē. Tātad sabiedrības ieguvums no citu

cilvēku tiesību aizsardzības esot lielāks nekā indivīda tiesību

uz privāto dzīvi ierobežojums.