28. pants

Visbeidzot jānoskaidro, vai labums, ko no

apstrīdētajā regulējumā paredzētās atšķirīgās attieksmes gūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka sabiedrības gūtais labums

nav lielāks par tās tiesību un interešu aizskārumu, jo

kvalificētu juridisko palīdzību pusei civilprocesā spējot

nodrošināt ne tikai advokāti. Tā kā pašlaik normatīvajos aktos

neesot aizliegts ar juridiskās palīdzības sniegšanu civilprocesā

nodarboties arī citām personām, sabiedrības ieguvums no

apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes esot

apšaubāms (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sēdes

stenogrammu, lietas materiālu 2. sēj. 142. lpp.).

Tomēr izvērtējamā situācijā sabiedrības gūtais labums izpaužas

kā iepriekš norādīto leģitīmo mērķu iespējami pilnīgāka

sasniegšana, proti, tādas juridiskās palīdzības sistēmas

izveidošana, kas nodrošina prezumējami kvalificētu, uzticamu un

pieejamu juridisko palīdzību ikvienai personai, kurai tā

nepieciešama, un tādējādi aizsargā gan personu tiesības uz

taisnīgu tiesu, gan arī citas pamattiesības. Kvalificētas

juridiskās palīdzības izmantošana maksimāli sekmē tiesas procesa

ekonomiju un veicina taisnīgāka rezultāta sasniegšanu. Turklāt

personas, kurām par sliktu lieta izšķirta, tiek pasargātas no

pienākuma segt nepamatotus vai nesamērīgus izdevumus. Šādā veidā

tiek sekmēta tiesas procesa raitāka norise un stiprināta tiesu

varas loma sabiedrībā, vienlaikus nodrošinot demokrātiskas valsts

iekārtas netraucētu funkcionēšanu.

Savukārt, izvērtējot personai radītās nelabvēlīgās sekas, ir

svarīgi ņemt vērā to, ka persona var izvēlēties: vai nu saņemt

juridisko palīdzību no advokāta un līdz ar to gadījumā, ja lieta

tiek izšķirta tai par labu, saņemt attiecīgo izdevumu

atlīdzinājumu no otras puses, vai arī saņemt juridisko palīdzību

no personas, kura nav advokāts CPL izpratnē, un tādējādi

atteikties no iespējas saņemt šo izdevumu atlīdzinājumu. Ja

persona izšķiras par otro variantu, tas citastarp nozīmē arī to,

ka iespēja atgūt izdevumus par juridisko palīdzību tai nav

izšķirošais faktors un svarīgāki ir citi faktori, piemēram,

uzticēšanās konkrētajam juridiskās palīdzības sniedzējam. Arī

Pieteikuma iesniedzējas pārstāve tiesas sēdē atzina, ka sarunās

ar viņas klientiem jautājums par juridiskās palīdzības izdevumu

atlīdzību "bieži vien vispār pat netiek uzdots vai arī tas

ir sekundārs" (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19.

novembra sēdes stenogrammu, lietas materiālu 2. sēj. 141.

lpp.).

Jāņem vērā arī tas, ka advokātam ir saistošas ne vien

normatīvo aktu prasības, bet arī ētikas normas, kas ietver

advokāta pienākumu sniegt klientam objektīvu informāciju par

izredzēm gūt panākumus lietā, it īpaši izredzēm kasācijas

sūdzības iesniegšanas gadījumā. Turklāt no advokāta būtu pilnīgi

pamatoti sagaidīt to, ka viņš pārzina judikatūru un līdz ar to

nemaldinās klientu, piemēram, iesniedzot tādu kasācijas sūdzību,

kurai nav izredžu tikt pieņemtai. Savukārt no Latvijas Zvērinātu

advokātu padomes ir pamatoti sagaidīt tāda mehānisma

nodrošināšanu, ar kuru advokātu kvalifikācija tiek pastāvīgi

celta un uzturēta nemainīgi augstā līmenī.

Visbeidzot jāņem vērā arī tas, ka apstrīdētais regulējums

neliedz pašai personai tiesā sevi pārstāvēt un paust juridisko

argumentāciju vai arī saņemt juridisko palīdzību no konkrētas tai

uzticamas personas, kura nav advokāts CPL izpratnē. Tiesības uz

tiesas pieejamību nekādā gadījumā nenozīmē to, ka personai būtu

jānodrošina sev nepieciešamā juridiskā palīdzība tieši ar viena

konkrēta advokāta vai citas konkrētas personas starpniecību.

Tiesas pieejamība būtībā tiek nodrošināta, ja personai ir

pietiekami plašas iespējas izvēlēties juridiskās palīdzības

sniedzēju no advokātu vidus un ja valsts ir izveidojusi tādu

regulējumu, kas gadījumā, kad lieta izšķirta personai par labu,

paredz ar šo palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā

apmērā.

Tādējādi sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas ir lielāks

par indivīdam nodarīto zaudējumu.

Līdz ar to atšķirīgā attieksme, kas

noteikta ar apstrīdēto regulējumu, atbilst samērīguma principam.

Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērojis

savas rīcības brīvības robežas un apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 92. panta pirmajam

teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma 33. panta

trešās daļas 1. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 91. un 92. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris