12. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienādai

attieksmei pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir

nepieciešams leģitīms mērķis. Likumdevējam ir pienākums izstrādāt

tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un

objektīvu iemeslu paredzēt vienādu attieksmi pret visām personām,

kuras aptver konkrētais regulējums (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑20-03 22. un 25.

punktu). Tādējādi no tiesiskās vienlīdzības principa var

izrietēt likumdevēja pienākums noteikt diferencētāku, smalkāku

noregulējumu, ja pārāk vienādi tiek regulētas divas pārāk

atšķirīgas situācijas (sk.: Levits E. 91. panta komentārs.

Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2011, 117. lpp.).

Saeima atbildes rakstā norāda, ka ar apstrīdēto normu

likumdevējs ir garantējis tiesisko drošību un paredzamību

gadījumos, kad personas izmanto tiesības uz valsts nodevas

atmaksu. Saeima nav izteikusies par to, kāds varētu būt

objektīvais un saprātīgais iemesls tam, ka ar apstrīdēto normu

citstarp izskatāmajā gadījumā ir pieļauta vienāda attieksme pret

atšķirīgos apstākļos esošām personām.

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka prasītājiem civillietā nav

iespēju ietekmēt termiņu, kādā tiesa pieņem lēmumu par

tiesvedības izbeigšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējiem no

viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ tiekot liegtas tiesības uz valsts

nodevas atmaksu.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka par pieteikumu vai

apelācijas sūdzību valsts budžetā iemaksājamā valsts nodeva ir

viens no valsts budžetu veidojošiem līdzekļiem un ka tās mērķis

ir atturēt varbūtējos prāvniekus no nepamatotu tiesvedības

ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu iesniegšanas un

darboties kā saprātīgam ieturējumam par tiesu varas nodarbināšanu

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2020-05-01 10. punktu). Savukārt valsts nodevas atmaksas

termiņa ierobežojums vispār ir vērsts uz tiesisko paredzamību

valsts budžeta administrēšanā. Taču Satversmes tiesai ir

jānoskaidro, vai attiecībā uz termiņa notecējumu pastāv saprātīgs

un objektīvs pamats vienādai attieksmei pret visām personām,

kuras skar apstrīdētā norma.

Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesībām ir jāveicina tiesiskā

drošība, tostarp jāgarantē paredzama tiesiskā vide. Arī

likumdevēja noteiktie termiņi kalpo tiesiskās drošības principa

elementa - tiesiskās stabilitātes - nodrošināšanai, ja tie ir

atbilstoši ierobežoti laikā.

Tiesiskās drošības princips izriet no tiesiskas valsts

principa pieprasītās personu autonomijas. Lai personas varētu

baudīt autonomiju, tām jābūt spējīgām ar zināmu noteiktību plānot

savu darbību un tādējādi arī paredzēt tās sekas. Tātad normatīvie

tiesību akti un to piemērotāji ir pakļauti paredzamības un

noteiktības prasībām. Savukārt no paredzamības un noteiktības

prasībām tiek atvasināta prasība pēc vienlīdzības. Ja netiek

ievērota vienlīdzība, tad tiesības kļūst patvaļīgas un līdz ar to

arī neparedzamas un nenoteiktas (sk.: Rezevska D. Tiesiskās

drošības un tiesiskās paļāvības principi - būtiski tiesiskas

valsts principa elementi. Grām.: Balodis R. (zin. red.)

Vispārējie tiesību principi: Tiesiskā drošība un tiesiskā

paļāvība. Valsts pārvalde. Bizness. Jurisprudence. Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2017, 23.-24. lpp.). Vājas tiesiskās drošības

apstākļos personas kļūst pārlieku un lieki piesardzīgas, zūd

personu uzticēšanās valsts institūcijām un valstij kopumā

(sk.: Kārkliņš J. Civiltiesības: tiesiskās drošības princips

privāttiesībās. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Vispārējie tiesību

principi: Tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība. Valsts pārvalde.

Bizness. Jurisprudence. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 99.-100.

lpp.).

Civilprocesa likumā personai ir paredzētas tiesības uz valsts

nodevas atmaksu gadījumā, kad tiesvedība izbeigta tādēļ, ka

lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Apstrīdētā norma paredz,

ka šīs tiesības ikvienai personai ir iespēja izmantot triju gadu

laikā no valsts nodevas iemaksas valsts budžetā. Tādējādi

personas iespēja īstenot minētās tiesības var būt atkarīga

vienīgi no tiesvedības ilguma attiecīgajā civillietā. Tas nozīmē,

ka apstrīdētā norma ignorē to, vai personai vispār ir bijusi

iespēja izmantot tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Rezultātā

rodas tāda situācija, ka vienai personu grupai ir bijusi iespēja

izmantot šīs tiesības laika posmā, kas nav pārsniedzis trīs gadus

no valsts nodevas samaksas, taču ir arī otra personu grupa, kurai

piederīgās personas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos, jo tām

vispār nav bijusi iespēja izmantot šīs tiesības no pašām personām

gluži neatkarīgu apstākļu dēļ. Tā tas ir arī izskatāmajā

gadījumā, kad tiesvedības ilguma dēļ Pieteikuma iesniedzējiem

tiesības uz valsts nodevas atmaksu ir zudušas, lai gan viņiem

vispār nav radusies iespēja tās izmantot.

Likumdevējs apstrīdētajā normā ir paredzējis pieteikuma par

valsts nodevas atmaksu iesniegšanas termiņa notecējumu. Taču

termiņa notecējuma jēgai un taisnīguma principam pretēja ir tāda

situācija, ka noteiktai personu grupai šis termiņš izbeidzas jau

pirms tam, kad varētu rasties iespēja attiecīgās tiesības

izmantot.

Tādējādi norma, kas noteiktai personu grupai tiesību

izmantošanas termiņu padara atkarīgu no tādiem apstākļiem, kurus

šīs personas faktiski nevar ietekmēt, ir uzskatāma par patvaļīgu,

jo tā nav saistīta ar apstākļiem, kuri šīs personas būtiski

atšķir no citiem šīs normas subjektiem. Šāda norma ir pretēja arī

taisnīguma un tiesiskās drošības principiem.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa nekonstatē, ka attiecībā

uz pieteikuma par valsts nodevas atmaksu iesniegšanas termiņa

notecējumu būtu objektīvs un saprātīgs pamats ar apstrīdēto normu

noteiktajai vienādajai attieksmei pret personām, kurām ir iespēja

iesniegt šo pieteikumu, jo valsts nodevas atmaksas pamats radies

pirms triju gadu termiņa beigām vai bijis tieši atkarīgs no šo

personu rīcības, un būtiski atšķirīgos apstākļos esošām personām,

kurām šāda iespēja nav bijusi, jo valsts nodevas atmaksas pamats

no to gribas neatkarīgu apstākļu dēļ triju gadu laikā nemaz nav

radies.

Satversmes tiesas judikatūrā ir rodama atziņa, ka Satversmes

91. pantā nostiprinātās tiesības pieprasa vienlīdzīgu attieksmi,

bet pašas par sevi neatklāj, ar kādiem līdzekļiem un kādu

regulējumu šī attieksme ir sasniedzama (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2018‑06-0103 12.1. punktu). Tādējādi likumdevējam ir rīcības

brīvība izvēlēties piemērotāko risinājumu valsts nodevas atmaksas

termiņa un tā notecējuma aprēķināšanai, ciktāl šis risinājums

atbilst tostarp tiesiskās vienlīdzības principam. Tas nozīmē, ka

likumdevējam ir jāparedz visām personām, ievērojot to būtiski

atšķirīgos apstākļus, nevis formāli vienādas, bet pēc būtības

vienlīdzīgas tiesības uz valsts nodevas atmaksu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.