11. pants

Secinot, ka apstrīdētā norma rada vienādu attieksmi

pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, Satversmes

tiesai ir jāizvērtē, vai šāda attieksme ir noteikta ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 24. punktu).

Civilprocesa likuma sākotnējā redakcijā ietvertā 37. panta

otrā daļa, kas paredzēja, ka valsts nodevu atmaksā ar noteikumu,

ka pieteikums par tās atmaksāšanu iesniegts tiesā gada laikā no

summas iemaksas valsts budžetā, šādā redakcijā bija spēkā līdz

2015. gada 2. decembrim. Ar Grozījumu 2. panta otro daļu

Civilprocesa likuma 37. panta otrajā daļā vārds "gada"

tika aizstāts ar vārdiem "triju gadu". Priekšlikums

grozīt šajā normā noteikto termiņu tika iekļauts likumprojekta

"Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 1078/Lp 11)

sākotnējā redakcijā. Likumprojekta sākotnējā novērtējuma ziņojumā

(anotācijā) norādīts: noslēdzot izlīgumu, valsts nodevas atmaksa

50 procentu apmērā ir ierobežota, jo to atmaksā, ja pieteikums

iesniegts gada laikā no nodevas iemaksas valsts budžetā, taču

tiesu procesi bieži vien ir ilgāki un līdz ar to nodevas atmaksas

tiesības nav iespējams izmantot, turklāt Civilprocesa likumā

noteiktais valsts nodevas atmaksas termiņš atšķiras no likuma

"Par nodokļiem un nodevām" 16. panta 10. punktā un

Zemesgrāmatu likuma 106.1 pantā noteiktā regulējuma,

atbilstoši kuram valsts nodevu atmaksā, ja pieteikums iesniegts

triju gadu laikā no tās iemaksas valsts budžetā. Likumprojekts

tika izskatīts trijos lasījumos, un likums tika pieņemts 2015.

gada 29. oktobrī. Grozījumi līdz ar apstrīdēto normu tās

pašreizējā redakcijā stājās spēkā 2015. gada 3. decembrī.

Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās

normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes

tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā, ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un

pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

piemērošanas sekas.

Līdz ar to vienāda attieksme pret

atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām ir noteikta ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.