10. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viena kopīga

pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu

argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas atrodas

vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03

17.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka abas grupas ir salīdzināmas

iemaksātās valsts nodevas atmaksas aspektā. To regulējot

apstrīdētā norma, nosakot gadījumus, kad samaksātā valsts nodeva

ir pilnīgi vai daļēji atmaksājama.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka personām, kas ceļ prasību,

valsts nodeva gadījumā, ja tiesa atsakās ierosināt tiesvedību

tādēļ, ka prasības pieteikums neatbilst attiecībā uz tā saturu

noteiktajām formālajām prasībām, atbilstoši Civilprocesa likuma

37. panta pirmās daļas 2. punktam tiek atmaksāta,

savukārt apelācijas sūdzību iesniedzējiem gadījumā, ja uz šā

procesuālā dokumenta saturu attiecināto formālo prasību

neizpildes dēļ atteikts ierosināt apelācijas tiesvedību, valsts

nodevas atmaksa apstrīdētajā normā nav paredzēta. Tādējādi

attieksme pret šīm grupām esot atšķirīga (sk. pieteikuma

16.2. punktu lietas materiālu 1. sēj.

9. lp.). Pieteikuma iesniedzējas uzskatam par atšķirīgas

attieksmes esību pēc būtības ir pievienojusies arī Tieslietu

ministrija.

Saeima atbildes rakstā norāda uz apstrīdētās normas izņēmuma

raksturu un uzsver, ka pieteikuma iesniedzējas identificētās

personu grupas neatrodas salīdzināmos apstākļos (sk. Saeimas

atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj.

31. lp.). Pēc vispārīgā principa valsts nodeva

nav atmaksājama. Tās atmaksa paredzēta tikai izņēmuma gadījumos

(sk. arī Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

1. sēj. 26. lp.). Satversmes tiesa arī

guvusi apstiprinājumu šādai apstrīdētās normas piemērošanas

praksei tiesās, tostarp no Pieteikuma iesniedzējas izskatāmās

lietas apstākļiem (sk. pieteikumu lietas materiālu

1. sēj. 5. lp.; Senāta Civillietu departamenta

2015. gada 30. oktobra sprieduma lietā SKC-224/2015

7.6.-7.8. punktu, 2016. gada 31. marta lēmuma

lietā Nr. SKC-1878/2016 5.1.-5.2. punktu un

2016. gada 16. septembra sprieduma lietā

Nr. SKC-0298-16 8. punktu).

Satversmes tiesa atzīst Saeimas argumentus par pamatotiem.

Atbilstoši principam, ka izņēmumi nav piemērojami paplašināti,

arī likumdevēja noteiktie konkrētie gadījumi nav interpretējami

paplašināti un līdz ar to nav piemērojami pēc analoģijas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 13. decembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01

9.5. punktu). Citiem vārdiem, ja kāds likuma noteikums

paredzēts konkrētam izņēmuma gadījumam vai šādu gadījumu grupai,

tad šajā noteikumā paredzētās tiesiskās sekas nav attiecināmas uz

gadījumiem, kuri nav konkrēti norādītie izņēmuma gadījumi (sk.

turpat).

Saeima uzsver, ka tiesvedības ierosināšana civillietā un

apelācijas tiesvedības ierosināšana ir atšķirīgi procesuālo

tiesību institūti. Civillietas izskatīšana pirmās instances tiesā

ir obligāta civilprocesa stadija, savukārt apelācijas tiesvedība

- fakultatīva tiesvedības stadija, kurā tiesa izskata civillietu

tikai pārsūdzētajā daļā, pārbaudot pirmās instances tiesas

nolēmuma tiesiskumu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 29. lp.). No Saeimas

atbildes raksta gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs nav

uzskatījis Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošās lietas

pamatā esošo situāciju par šādu izņēmuma gadījumu (sk. turpat

31. lp.). Līdz ar to secināms, ka apstrīdētajā normā

likumdevējs ir izsmeļoši uzskaitījis izņēmuma gadījumus,

attiecībā uz kuriem tas ir izšķīries par valsts nodevas

atmaksāšanu, un šie gadījumi nav savstarpēji salīdzināmi, jo

īpaši starp atšķirīgām civilprocesa stadijām.

Privāttiesisko attiecību pamatā ir privātās autonomijas

princips. Izvēle uzsākt civilprocesuālās darbības tiesā ir tieši

atkarīga no personas subjektīvajiem ieskatiem. Personas

subjektīvās tiesības tiesā ir īstenojamas procesuālo tiesību

normās noteiktajā kārtībā, tostarp arī attiecībā uz procesuālo

dokumentu iesniegšanu. Lietas dalībnieka izraudzītā pārstāvja

pilnvarojuma apjoms attiecībā uz procesuālo darbību veikšanu ir

lietas dalībnieka tiesisko situāciju tieši ietekmējošs apstāklis.

Līdz ar to lietas dalībniekam ir jāapzinās visi riski saistībā ar

paša izraudzīto pārstāvju veiktajām procesuālajām darbībām,

tostarp jāpārliecinās par to, vai apelācijas sūdzību viņa vārdā

ir iesniegusi atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai

pilnvarota persona. No tā, cik atbildīgi tiek izpildīti likumā

noteiktie procesuālie pienākumi, ir atkarīgs tiesvedības procesa

ilgums, kā arī to procesuālo darbību apjoms, kuras ir jāveic

tiesai.

Saeima pamatoti norādījusi, ka viens no būtiskiem apsvērumiem

tiesvedības procesa noregulēšanai ir šā procesa efektivitāte un

tiesu noslodzes mazināšana. Atbilstoši "Likuma par budžetu

un finanšu vadību" 5. panta pirmajai daļai gan par

pieteikumu, gan par apelācijas sūdzību valsts budžetā iemaksājamā

valsts nodeva ir viens no valsts budžetu veidojošiem līdzekļiem,

un tās mērķis ir atturēt varbūtējos prāvniekus no nepamatotu

tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu

iesniegšanas un darboties kā saprātīgam ieturējumam par tiesu

varas nodarbināšanu. Tas izriet arī no likuma "Par nodokļiem

un nodevām", kas citstarp noteic nodevu veidus, kā arī

reglamentē nodevu noteikšanas un iekasēšanu kārtību. Šā likuma

1. panta 2. punkts paredz, ka valsts nodeva ir obligāts

maksājums valsts budžetā par valsts institūcijas veicamo darbību,

kas izriet no šīs institūcijas funkcijām. Valsts nodevas mērķis

ir personu darbību regulēšana (kontrolēšana, veicināšana,

ierobežošana). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts

valsts nodevas procesuāli regulējošais raksturs (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada

5. aprīļa sprieduma lietā "Zubac v. Croatia",

pieteikums Nr. 40160/12,

83. punktu).

Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka likumdevējam ir

rīcības brīvība gan pieņemt procesuālos likumus un noteikt lietu

kategorijas, kuras attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī

lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2017-16-01 11.1. punktu). Efektīva

tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana prasa pasargāt katru

civilprocesā paredzēto tiesvedības stadiju no nepamatotas

pārslodzes, kas rodas, personām nepārdomāti vēršoties tiesā.

Tādējādi likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot vispārējos tiesību

principus un citas Satversmes normas, noteikt izņēmumus no

vispārīgā principa, ka valsts nodeva nav atmaksājama. Pēc

Satversmes tiesas ieskata, Pieteikuma iesniedzējas identificētās

personu grupas, kas, īstenojot savu izvēli privātās autonomijas

ietvaros, aizstāv savas tiesības un likumiskās intereses

atšķirīgās civilprocesa tiesvedības stadijās, izskatāmās lietas

apstākļos nav salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā.

Turklāt Satversmes tiesa uzsver: tā kā civilprocess veido

vienotu publiski tiesisku attiecību sistēmu, tā regulējums ir

nosakāms, ievērojot no Satversmes 92. panta izrietošo

tiesiskas valsts pienākumu - ikvienā tiesas instancē noteikt tādu

procesu, lai, tiesiskajām attiecībām un to izpratnei attīstoties,

netiktu mazināta tiesību uz taisnīgu tiesu efektivitāte un

uzticēšanās tiesu varai.

Tā kā pieteikuma iesniedzējas

identificētās personu grupas neatrodas salīdzināmos apstākļos,

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam vienlīdzības principam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma 37. panta

pirmo daļu, ciktāl tā neparedz par apelācijas sūdzību iemaksātās

valsts nodevas atmaksāšanu gadījumā, kad tiek atteikts pieņemt

apelācijas sūdzību satura formālās prasības neizpildes dēļ, par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja