9. pants

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka personas, kuras

samaksā valsts nodevu, iesniedzot prasības pieteikumu pirmās

instances tiesā, atrodas salīdzināmā situācijā ar personām, kuras

samaksā valsts nodevu, iesniedzot apelācijas sūdzību. Abos

gadījumos personas vēršoties tiesā, lai tā pieņemtu tiesvedības

ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu un ierosinātu

tiesvedību. Attiecībā uz pazīmi, pēc kuras minētās personu grupas

būtu salīdzināmas, Pieteikuma iesniedzēja paudusi viedokli, ka

šāda kopīga pazīme ir atteikums pieņemt tiesvedības ierosināšanas

pamatā esošo procesuālo dokumentu (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 8. lp.).

Savukārt Saeima uzskata, ka lietā nav identificējamas personu

grupas, kas atrodas salīdzināmos apstākļos. Pēc Saeimas ieskata,

abas Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas īsteno

procesuālās tiesības atšķirīgās un tādēļ savstarpēji

nesalīdzināmās civilprocesa stadijās (sk. Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 1. sēj. 30. lp.). Saeima

uzskata, ka apelācijas tiesvedības mērķis, tostarp civilprocesā,

ir īpašs, proti - pārbaudīt pārsūdzēto pirmās instances tiesas

spriedumu, izvērtējot tā tiesiskumu un pamatotību. Tā esot

fakultatīva tiesvedības stadija, kurā spriedumu vērtējot tikai

pārsūdzētajā daļā, un vēršanās apelācijas instances tiesā esot

tieši atkarīga no personas gribas un subjektīvajiem ieskatiem par

pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzēšanu (sk. Saeimas

atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 29. lp.). Līdz

ar to attieksmei pret minētajām personu grupām nevajagot būt

vienādai.

Lietā pieaicinātās personas piekrīt Saeimai, ka tiesvedība

pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā ir dažādas

tiesvedības stadijas, tomēr vairākums lietā pieaicināto personu

pievienojas Pieteikuma iesniedzējas argumentiem par

salīdzināmajām personu grupām, proti, tam, ka izskatāmās lietas

apstākļos personas, kuras samaksā valsts nodevu, iesniedzot

prasības pieteikumu pirmās instances tiesā, atrodas salīdzināmos

apstākļos ar personām, kuras samaksā valsts nodevu, iesniedzot

apelācijas sūdzību.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot tiesību normas

atbilstību Satversmes 91. pantam, jāņem vērā tiesiskās

attiecības, ko šī norma regulē (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 17. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-03-01 10. punktu).

Satversmes 92. pants garantē personai tiesības aizsargāt

savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, tostarp

civilprocesuālā kārtībā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma

lietā Nr. 2019-11-01 10. punktu). Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus

aspektus - institucionālo un procesuālo, proti, taisnīga tiesa kā

neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un

taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

process, kurā lieta tiek izskatīta. Tādējādi no Satversmes

92. panta valstij citstarp izriet pienākums pieņemt tādas

procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu

kārtībā, kas nodrošina to taisnīgu izspriešanu (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 9. maija sprieduma lietā

Nr. 2007-24-01 8. punktu). Satversmes tiesa jau ir

atzinusi, ka Satversmes 86. panta pirmais teikums paredz

likumdevējam tiesības pieņemt attiecīgas tiesību normas, proti,

likumdevējs ir tiesīgs noteikt gan to, kādas lietu kategorijas ir

noteiktas tiesu instances kompetencē, gan arī pieņemt procesuālās

normas, atbilstoši kurām lieta attiecīgajā tiesu instancē ir

izskatāma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01

11. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā

ir nostiprināta atziņa, ka valstij ir rīcības brīvība noteikt

tiesvedības kārtību atkarībā no lietu veida (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 2. oktobra

sprieduma lietā "Hansen v. Norway", pieteikums

Nr. 15319/09, 71. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka civilprocess ir taisnīgas

tiesas elements un ietilpst Satversmes 92. panta saturā

(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra

sprieduma lietā Nr.2016-01-01 9. punktu). Atbilstoši

likuma "Par tiesu varu" 30. panta pirmajai daļai

rajona (pilsētas) tiesa ir pirmā instance civillietām, ja likumā

nav noteikts citādi. Šā likuma 36. pants noteic, ka

apgabaltiesa ir apelācijas instance civillietām, ja likumā nav

noteikts citādi. Savukārt atbilstoši minētā likuma 43. panta

otrajai daļai Augstākā tiesa ir kasācijas instance, ja likumā nav

noteikts citādi. Pušu strīdi pēc būtības tiek skatīti pirmajās

divās tiesu instancēs (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01

14. punktu).

Civilprocesa likumā ir noteikti šā procesa pamatnoteikumi, pie

kuriem pieder arī normas par tiesāšanās izdevumiem, citstarp arī

valsts nodevas samaksas regulējums (sk. Civilprocesa likuma

33. panta otrās daļas 1. punktu). Valsts nodeva ir

ar Civilprocesa likumu noteikts obligāts maksājums par tiesas

spriešanu civillietās (sk.: Civilprocesa likuma

komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais

izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna

zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016,

128. lpp.).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 34. panta pirmajai daļai

par katru prasības pieteikumu - sākotnējo prasību vai

pretprasību, trešās personas pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu

par strīda priekšmetu, kas iesniegts jau iesāktā procesā,

pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās, kā arī citiem

šajā pantā paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā, -

maksājama valsts nodeva šā likuma 34. panta pirmās daļas

apakšpunktos un septītajā daļā noteiktajā apmērā atkarībā no

iesniedzamā procesuālā dokumenta veida. Arī par apelācijas

sūdzību maksājama valsts nodeva atbilstoši likmei, kāda jāmaksā,

iesniedzot prasības pieteikumu (pieteikumu sevišķās tiesāšanas

kārtības lietā), bet mantiska rakstura strīdos - likmei, kuru

aprēķina atbilstoši strīda summai pirmās instances tiesā (sk.

Civilprocesa likuma 34. panta ceturto daļu).

Tādējādi valsts nodevas samaksa ir paredzēta gan gadījumā, kad

tiek iesniegts prasības pieteikums civillietā, gan gadījumā, kad

tiek iesniegta apelācijas sūdzība civillietā.

Civilprocesa likuma 128. pants noteic formālās prasības

attiecībā uz prasības pieteikuma saturu, un šo prasību izpildi

pārbauda tiesnesis, izlemjot jautājumu par prasības pieteikuma

pieņemšanu un civillietas ierosināšanu. Civilprocesa likuma

132. panta pirmā daļa noteic prasības pieteikuma

nepieņemšanas pamatus. Viens no prasības pieteikuma nepieņemšanas

pamatiem ir tas, ka prasības pieteikumam nav pievienota pilnvara

vai cits dokuments, kas apliecina pārstāvja pilnvarojumu celt

prasību. Savukārt Civilprocesa likuma 416. panta pirmā daļa

noteic formālās prasības attiecībā uz apelācijas sūdzības saturu.

Šā panta piektā daļa noteic, ka tiesnesis pieņem lēmumu par

atteikšanos pieņemt apelācijas sūdzību, ja tai nav pievienota

pilnvara vai cits dokuments, kas apliecina pārstāvja pilnvarojumu

pārsūdzēt tiesas spriedumu. Līdzīgi arī Civilprocesa likuma

440.6 panta pirmā daļa (apelācijas tiesvedības

speciālā procesuālā kārtība) noteic, ka apelācijas sūdzību, kura

nav parakstīta vai kuru iesniegusi persona, kas nav pilnvarota

pārsūdzēt tiesas spriedumu, vai par kuru nav samaksāta valsts

nodeva, nepieņem un atdod atpakaļ iesniedzējam. Līdz ar to visos

šajos gadījumos paredzēts izvērtēt tiesai iesniegto procesuālo

dokumentu atbilstību formālajām prasībām.

Pieteikuma iesniedzējas izskatāmās lietas pamatā esošajā

situācijā atteikts ierosināt apelācijas tiesvedību, jo apelācijas

sūdzībai nav bijis pievienots dokuments, kas apliecinātu, ka

persona, kas parakstījusi un iesniegusi apelācijas sūdzību, ir

pilnvarota pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu. Līdz ar

to apelācijas sūdzība nav pieņemta. No minētajām tiesību normām

izriet, ka gan prasības pieteikuma, gan apelācijas sūdzības

pieņemšanas atteikuma pamats ir identisks, ja attiecīgo

procesuālo dokumentu iesniedz persona bez atbilstoša

pilnvarojuma.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas

identificētās grupas vienojošā pazīme ir atteikums pieņemt

tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu

formālo prasību neizpildes dēļ, proti, tādēļ, ka procesuālo

dokumentu iesniegusi persona bez atbilstoša pilnvarojuma.