2. pants

Rīgas apgabaltiesas (turpmāk arī - Pieteikuma

iesniedzēja) izskatīšanā ir civillieta, kas ierosināta pēc

personas blakus sūdzības par pirmās instances tiesas tiesneša

lēmumu, ar kuru atteikta par apelācijas sūdzības iesniegšanu

samaksātās valsts nodevas - 4025,48 euro -

atmaksāšana. Valsts nodevas atmaksāšanas nepieciešamību persona

pamatojusi ar Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas

2. punktu, atbilstoši kuram samaksātā valsts nodeva pilnīgi

vai daļēji atmaksājama tādā gadījumā, ja tiesa atsakās pieņemt

pieteikumu.

Pirmās instances tiesas tiesnesis lēmis, ka par apelācijas

sūdzību samaksātā valsts nodeva nav atmaksājama, jo konkrētais

gadījums neatbilst nevienam no Civilprocesa likuma 37. panta

pirmajā daļā norādītajiem gadījumiem. Izskatāmajā lietā

Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 2. punkts

neesot piemērojams, jo šī tiesību norma esot attiecināma tikai uz

pieteikumu. Tāpat tiesnesis atzinis, ka izskatāmajā lietā nav

piemērojams minētā panta 6. punkts, jo šī tiesību norma esot

attiecināma uz izsmeļoši uzskaitītām atsevišķu kategoriju

lietām.

Personas blakus sūdzībā pausts uzskats, ka lēmuma pieņemšanā

tiesnesim esot bijis jāvadās pēc vispārējiem tiesību principiem

un jēgas, attiecinot Civilprocesa likuma 37. panta pirmās

daļas 2. punktu uz Civilprocesa likuma 416. panta

piektajā daļā noregulētajām attiecībām. Lēmums par atteikšanos

pieņemt apelācijas sūdzību pēc vispārējiem tiesību principiem un

jēgas neatšķiroties no lēmuma par atteikšanos pieņemt prasības

pieteikumu, jo kā vienā, tā arī otrā gadījumā attiecīgais

dokuments netiekot pieņemts izskatīšanai pēc būtības un tiekot

atdots atpakaļ tā iesniedzējam.

Pieteikuma iesniedzēja, izskatot iesniegto blakus sūdzību,

nolēmusi apturēt tiesvedību izskatāmajā lietā un vērsusies

Satversmes tiesā ar pieteikumu, kurā lūgusi izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 91. panta pirmajam teikumam.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Civilprocesa likuma

37. panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz par apelācijas

sūdzību samaksātās valsts nodevas atmaksāšanu tādā gadījumā, ja

sūdzība netiek pieņemta, varētu būt pretrunā ar Satversmes

91. panta pirmajā teikumā nostiprināto vienlīdzības

principu. Neesot apstrīdams tas, ka Civilprocesa likuma

37. panta pirmajā daļā, kur norādīti gadījumi, kad valsts

nodeva atmaksājama pilnīgi vai daļēji, nav ietverts konkrētais

gadījums, proti - atteikšanās pieņemt apelācijas sūdzību tādēļ,

ka procesuālais dokuments neatbilst tam izvirzītajām formālajām

prasībām. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka konkrētajā gadījumā

būtu jārīkojas līdzīgi, kā tas paredzēts Civilprocesa likuma

37. panta pirmās daļas 2. punktā, proti, samaksātā

valsts nodeva jāatmaksā pilnīgi vai daļēji, ja tiesa atsakās

pieņemt pieteikumu. Pieteikuma iesniedzēja nerod pamatu

analoģijas piemērošanai, jo apstrīdētajā normā likumdevējs ir

izsmeļoši uzskaitījis izņēmumus no vispārējā principa, ka valsts

nodevu neatmaksā. Jautājums par to, vai apstrīdētajā normā

izsmeļoši noteiktais gadījumu loks būtu papildināms vēl ar kādu

gadījumu, nav tiesas kompetencē, bet ir atkarīgs no likumdevēja

politiskas izvēles. Noteiktie izņēmumi neesot interpretējami

paplašināti un līdz ar to arī neesot piemērojami pēc analoģijas.

Lai izdarītu secinājumu par pārsūdzētā pirmās instances tiesas

lēmuma tiesiskumu, izšķiroša nozīme esot vērtējumam par

apstrīdētās normas atbilstību Satversmei.

Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka konkrētajā gadījumā,

vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, ir jākonstatē

ne tikai kopīgas pazīmes esība, bet arī tas, vai apstākļi, kādos

atrodas salīdzināmās personu grupas, ir savstarpēji salīdzināmi.

Vienojošā pazīme izskatāmajā lietā esot atteikums pieņemt

tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu. Līdz

ar to vienādos un salīdzināmos apstākļos esot personas, kuras ceļ

prasību, un personas, kuras iesniedz apelācijas sūdzību par

pirmās instances tiesas spriedumu un no kurām tiesvedības

ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu tiesa atsakās

pieņemt.

Gadījumā, kad prasības pieteikums netiek pieņemts, likumdevējs

esot paredzējis valsts nodevas atmaksu, savukārt gadījumā, kad

tiesa atsakās pieņemt apelācijas sūdzību, atmaksa neesot

paredzēta. Ja likumdevējs valsts nodevas atmaksu saistījis ar

tiesas darbu, kas ieguldīts tiesvedības ierosināšanas pamatā

esošā procesuālā dokumenta pieļaujamības izvērtēšanā, tad neesot

saprotams, kādēļ tad, kad tiesa atsakās pieņemt pieteikumu,

samaksātā valsts nodeva ir atmaksājama, bet tad, kad tiesa

atsakās pieņemt apelācijas sūdzību, samaksātā valsts nodeva nav

atmaksājama. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka prasības

pieteikuma pieļaujamības izvērtēšanā tiesai ir jāiegulda pat

lielāks darbs nekā tad, kad tā pārbauda apelācijas sūdzības

atbilstību formālajām prasībām.

Tādējādi, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, nav

konstatējams, ka atšķirīgajai attieksmei pret salīdzināmos

apstākļos esošām personu grupām būtu leģitīms mērķis. Par

apelācijas sūdzības iesniegšanu samaksātās valsts nodevas

neatmaksāšanu gadījumā, kad tiesa atsakās apelācijas sūdzību

pieņemt, acīmredzami nevarot atzīt par saprātīgu un līdz ar to

atbilstošu vienlīdzības principam.

Atcelt pārsūdzēto pirmās instances tiesas lēmumu tā

prettiesiskuma dēļ Pieteikuma iesniedzējai būtu pamats vienīgi

tad, ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par spēkā neesošu un līdz

ar to nepiemērojamu ar 2019. gada 3. septembri, proti,

datumu, kad pieņemts pārsūdzētais lēmums par atteikšanos atmaksāt

personai valsts nodevu. Tāpēc Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt

apstrīdēto normu attiecībā uz konkrēto personu par spēkā neesošu

ar 2019. gada 3. septembri.