3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās

personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos, un lūdz izbeigt tiesvedību izskatāmajā

lietā.

Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu

grupas īsteno savas procesuālās tiesības principiāli atšķirīgās

un pēc būtības savstarpēji nesalīdzināmās civilprocesa stadijās.

Tiesvedības ierosināšana civillietā pirmās instances tiesā un

apelācijas tiesvedības ierosināšana esot principiāli atšķirīgi

procesuālo tiesību institūti. Civillietas ierosināšana pirmās

instances tiesā nozīmējot tās izskatīšanu obligātā civilprocesa

stadijā, tas ir, līdz nolēmuma taisīšanai, savukārt apelācijas

tiesvedība esot fakultatīva tiesāšanās stadija, kuras

ierosināšana dodot pamatu izskatīt civillietu prasības pieteikuma

pārsūdzētajā daļā un apjomā apelācijas instances tiesā. Proti,

apelācijas tiesvedības mērķi esot nošķirami no civilprocesa

mērķiem kopumā. Līdz ar to esot saskatāms pamatojums tam, kāpēc

likumdevējs paredzējis dažādu procesuālo regulējumu attiecībā uz

civillietas ierosināšanu pirmās instances tiesā un apelācijas

tiesvedības ierosināšanu. Saeima uzskata, ka par apelācijas

sūdzības iesniegšanu samaksātās valsts nodevas atmaksa ir

uzskatāma par izņēmumu tikai atsevišķu kategoriju lietās un

pamatā valsts nodevas atmaksa var tikt paredzēta tikai pirmās

instances tiesā. Saeima uzsver, ka atšķirīgie apstākļi, kādos

atrodas persona, kas ceļ prasību pirmās instances tiesā, un

persona, kas iesniedz apelācijas sūdzību, izriet arī no

nepieciešamības ievērot procesuālās ekonomijas un efektivitātes

principus. Proti, tādējādi tiekot īstenota civilprocesuālā

regulējuma preventīvā funkcija, proti, personu atturēšana no

nepamatotu apelācijas sūdzību iesniegšanas, kā arī lietas

dalībnieku līdzdalība, daļēji atlīdzinot valstij izdevumus, kas

nepieciešami tiesu darbības finansēšanai.

Tāpat Saeima uzsver: no Civilprocesa likuma izriet, ka

persona, kas izvēlas aizstāvēt savas aizskartās tiesības tiesā,

ir atbildīga par pienācīgu savu procesuālo tiesību izmantošanu.

Proti, izvēloties realizēt kādas procesuālās tiesības

civilprocesa ietvaros, ir jāievēro normatīvo aktu prasības.

Lietas dalībnieka izvēle pieaicināt pārstāvi savu interešu

pārstāvībai esot viena no šādām procesuālajām tiesībām.

Civilprocesam esot raksturīgi tas, ka pārstāvis drīkst realizēt

procesuālās tiesības vienīgi dotā uzdevuma ietvaros,

nepārsniedzot viņam lietas dalībnieka uzticēto tiesību un

pienākumu apjomu. Savukārt visas procesuālās darbības, kuras

pārstāvis veic saskaņā ar viņam izdoto pilnvaru, esot saistošas

pārstāvamajai personai. Lietas dalībniekiem esot jāapzinās visi

riski un jārēķinās ar izraudzīto pārstāvju veikto procesuālo

darbību saistošo spēku, tostarp arī gadījumā, kad apelācijas

sūdzību atbildētāja vārdā ir parakstījusi un iesniegusi persona,

kas nav pilnvarota pārsūdzēt spriedumu. Jebkādu izņēmumu

paredzēšana šādiem gadījumiem būtu pretrunā ar Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības

principu.