398. pants
noteic, ka pārdošanu izsolē veic kārtībā, kāda šajā

likumā noteikta tiesas spriedumu izpildei. Tādēļ pārdošanas

nosacījumiem citastarp jāatbilst Civilprocesa likuma 73. nodaļas

prasībām, ciktāl šā likuma 49. nodaļa neparedz atšķirīgu

regulējumu.

Tāpat, pieņemot lēmumu par nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē,

tiesnesim jāpārliecinās, ka netiek pārkāptas Patērētāju tiesību

aizsardzības likumā ietvertās imperatīvās normas. Šāds pienākums

tiesnesim izriet no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.

panta vienpadsmitās daļas, kas nosaka: "Tiesa, izšķirot strīdu

vai veicot citas no ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja

un patērētāja noslēgtā līguma izrietošās procesuālās darbības,

izvērtē līguma noteikumus un strīda atrisināšanai attiecībā uz

patērētāju nepiemēro līgumā ietvertos netaisnīgos

noteikumus."

Tādējādi gadījumos, kad ķīlas devējs ir patērētājs, tiesai

jāpārliecinās, ka pieteikums par nekustamā īpašuma labprātīgu

pārdošanu izsolē nebalstās uz tādiem noteikumiem, kas atbilstoši

Patērētāju tiesību aizsardzības likumam atzīstami par

netaisnīgiem un nav piemērojami.

19.2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās

normas viņu tiesības aizskar arī ar to, ka neparedz iespēju

iesniegt apelācijas un kasācijas sūdzības. Kā pamatoti norādījis

Senāts, apstrīdētais tiesību institūts nav savienojams ar

apelācijas un kasācijas sūdzību, jo tiesneša lēmums atļaut

pārdošanu izsolē nav atzīstams par tiesas spriešanas procesā

pieņemtu lēmumu. Tā kā lieta nav izskatīta pirmās instances tiesā

un tiesas nolēmums nav pieņemts kontradiktoriskā procesa

ietvaros, nav tiesiska pamata tiesvedības turpināšanai

turpmākajās tiesu instancēs.

Tomēr atzīstams, ka parādniekam jābūt iespējai panākt to

jautājumu izskatīšanu tiesā, par kuriem pastāv strīds. Kaut arī

Civilprocesa likuma 49. nodaļa pati par sevi nenosaka procesuālo

kārtību, kādā ķīlas devējs var izteikt savus iebildumus pret

nepamatotu ķīlas ņēmēja pieteikumu, tas nenozīmē, ka šāda kārtība

neizriet no Civilprocesa likuma. Proti, Civilprocesa likums

paredz, ka strīda gadījumā ķīlas devējam jāvēršas tiesā prasības

tiesvedības kārtībā.

Visupirms norādāms, ka atbilstoši Civillikuma 1283. pantam

ķīlas tiesība kā blakus tiesība sava spēka ziņā ir atkarīga no

prasījuma spēka. Līdz ar to gadījumos, kad parādnieks uzskata, ka

nekustamais īpašums pārdots nepamatoti tādēļ, ka viņš neatzīst

prasījumu, par ko ķīla atbild, viņam jāvēršas tiesā, lūdzot

prasījumu atzīt par nepamatotu. Šāds prasījums uzskatāms par

mantiska rakstura prasību, un persona var lūgt prasības

nodrošināšanu atbilstoši Civilprocesa likuma 19. nodaļai, tajā

skaitā lūgt izdarīt zemesgrāmatā ierakstu par aizliegumu pārdot

pieteicējam piederošo nekustamo īpašumu vai arī apturēt lēmuma

par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē izpildi

gadījumā, kad šāds lēmums jau ir pieņemts.

Tomēr arī situācijās, kad persona atzīst prasījumu, par ko

ķīla atbild, bet neatzīst ķīlas tiesības realizācijas tiesiskumu

un pamatotību, tā var vērsties tiesā prasības tiesvedības

kārtībā. Satversmes tiesas lietas materiāliem ir pievienots

prakses piemērs - proti, parādnieks vērsies tiesā ar prasību

atzīt par nepamatotu ķīlas ņēmēja atkāpšanos no pušu līgumiem un

iesniegto pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu

izsolē. Tiesa šādu prasījumu atzinusi par mantisku un lēmusi par

prasības nodrošināšanu - lēmuma par nekustamā īpašuma pārdošanu

izsolē apturēšanu (sk. lietas materiālu 3. sējuma 62.

lpp.).

Tāpat prasības tiesvedības kārtībā parādnieks var realizēt

Civillikuma 1657. pantā noteiktās tiesības lūgt tiesu atsvabināt

viņu no neizdevīgām nokavējuma sekām, ja viņu nevar vainot ne

uzmanības trūkumā, ne vieglprātībā vai nolaidībā vai ja

izpildīšana nav notikusi nepārvaramas varas dēļ.

Ja lēmums par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē

jau ir pieņemts, bet tiesa ar vēlāku spriedumu atzīst, ka

nepastāv prasījums, par ko ķīla atbild, tad šāds lēmums nav

izpildāms. Līdzīgi arī gadījumos, kad tiesa konstatē, ka ķīlas

ņēmējam nav radušās tiesības ķīlas tiesības priekšmetu pārdot vai

pastāv likumīgi šķēršļi šādai pārdošanai, vai parādnieks

atbilstoši Civillikuma 1657. pantam atsvabināms no viņam

nelabvēlīgām kavējuma sekām, lēmums par nekustamā īpašuma

pārdošanu izsolē nav izpildāms.

Savukārt gadījumos, kad nekustamais īpašums jau ir nepamatoti

pārdots, ķīlas devējs var vērsties tiesā pret ķīlas ņēmēju ar

prasību par zaudējumu atlīdzību. Atbilstoši Civillikuma 1320.

pantam, ja pircējam bijusi zināma ķīlas ņēmēja rīcības

pretlikumība, parādniekam ir tiesības prasīt atpakaļ arī pārdoto

nekustamo īpašumu.

19.3. Pieteikumu iesniedzēji pauduši viedokli, ka

apstrīdētās normas Satversmes 92. pantam neatbilst arī tādēļ, ka

liedz tiem lūgt nekustamā īpašuma novērtējumu un pieļauj, ka

ķīlas ņēmējs nosaka nesamērīgi zemu izsoles sākumcenu.

Civilprocesa likuma 398. panta 1. punkts noteic, ka

nekustamais īpašums aprakstāms un novērtējams tikai tad, ja to

lūdz persona, uz kuras pieteikuma pamata notiek pārdošana.

Tādējādi gadījumos, kad pieteikumu par nekustamā īpašuma

labprātīgu pārdošanu izsolē iesniedzis ķīlas ņēmējs, nekustamā

īpašuma īpašniekam nav iespējas lūgt novērtējumu.

Tomēr atbilstoši Civillikuma 1328. pantam ķīlas ņēmējs par

ieķīlātās lietas pārdošanu atbild kā pilnvarnieks. Tādēļ ķīlas

ņēmējam jāatlīdzina parādniekam visi zaudējumi, kas tam varētu

rasties aiz viņa rūpības trūkuma. Tas attiecas arī uz gadījumiem,

kad ķīlas ņēmēja rīcības rezultātā nekustamais īpašums pārdots

par tādu cenu, kas ķīlas devējam radījusi zaudējumus. Savukārt

tad, ja, pārdodot nekustamo īpašumu, pielaists ļauns nolūks un

pircējs ir piedalījies ķīlas ņēmēja ļaunprātībā, parādniekam ir

tiesības prasīt atpakaļ pārdoto lietu, atmaksājot pircējam

pirkuma summu ar procentiem.

Papildus tam gadījumos, kad pārdošanas nosacījumi paredz

acīmredzami nesamērīgi zemu izsoles sākumcenu, tiesa var to atzīt

par likumīgu šķērsli nekustamā īpašuma pārdošanai ar pieteikumā

norādītajiem nosacījumiem, ja tā secina, ka šāds pārdošanas

nosacījums neatbilst Civillikuma 1. pantā nostiprinātajam labas

ticības principam (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta

Civillietu departamenta 2006. gada 4. oktobra spriedumu lietā Nr.

SKC-540).

19.4. Pieteikumu iesniedzēji norāda arī, ka viņi nevar

savas tiesības pienācīgi aizsargāt, izmantojot iepriekš

aprakstītos mehānismus, proti, vēršoties tiesā prasības

tiesvedības kārtībā, jo pieeju tiesai ierobežo lielā valsts

nodeva. Kaut arī Civilprocesa likums pieļaujot iespēju lūgt tiesu

atbrīvot personu no valsts nodevas nomaksas, formāli ķīlas

devējam piederot nekustamais īpašums un tiesas neatzīstot, ka

šādos apstākļos personas mantiskais stāvoklis liegtu tai iespēju

nomaksāt valsts nodevu.

Civilprocesa likuma 43. panta ceturtā daļa paredz jebkurai

personai tiesības lūgt, lai tiesa, ievērojot attiecīgās fiziskās

personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji to atbrīvotu no

tiesas izdevumu samaksas. Satversmes tiesa jau ir uzsvērusi, ka

vispārējās jurisdikcijas tiesām ir rūpīgi jāizvērtē prasītāju

argumenti par valsts nodevas samazināšanu vai atbrīvošanu no tās

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā

Nr. 2009-93-01 13.4. punktu).

Lai neaizskartu personai Satversmes 92. pantā garantētās

tiesības uz taisnīgu tiesu, vispārējās jurisdikcijas tiesai ir

jāizvērtē prasītāja iespējas vērsties tiesā savu tiesību un

likumisko interešu aizsardzībai pēc būtības. Atsaucoties uz to,

ka personai pieder nekustamais īpašums, vispārējās jurisdikcijas

tiesai ir jāpārliecinās, ka tādējādi netiek nesamērīgi

ierobežotas personas tiesības uz pieeju tiesai.

19.5. Civilprocesa likuma 396. panta otrā daļa noteic,

ka pieteikumam par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē

pievienojami pierādījumi par parādnieka brīdinājumu, ja vien no

paša akta vai likuma neizriet, ka šāds brīdinājums nav

nepieciešams. Tādējādi Civilprocesa likums pieļauj, ka

nekustamais īpašums tiek pārdots labprātīgā izsolē arī tad, ja

parādnieks nav brīdināts par šāda pieteikuma sniegšanu tiesā.

Satversmes tiesa jau ir uzsvērusi, ka parādnieka brīdināšana

ir nozīmīga viņa tiesību aizsardzības garantija, jo pieteikumi

tiesā tiek izskatīti bez saistības dalībnieku klātbūtnes,

nepaziņojot viņiem par to. Ja parādnieks tiek brīdināts par

saistību nodošanu piespiedu izpildīšanai, viņam ir iespēja

iesniegt iebildumus kreditoram un sarunu ceļā vienoties ar to par

saistību izpildes nosacījumiem. Vienlaikus viņam ir arī tiesības

- tādā gadījumā, ja pastāv strīds, - savu tiesību aizsardzībai

vērsties tiesā prasības tiesvedības kārtībā (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01

12.3.2. punktu).

Atteikšanās no brīdinājuma saņemšanas var būtiski ierobežot

parādnieka tiesības uz taisnīgu tiesu. Ja parādnieks netiek

brīdināts par ķīlas ņēmēja nolūku iesniegt pieteikumu par

nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē, viņš nevar vērst

kreditora uzmanību uz iespējamiem pārpratumiem vai kļūdām, kā arī

nevar aicināt attiecīgo jautājumu risināt pārrunu ceļā. Tāpat arī

parādnieka tiesības izmantot Civilprocesa likumā paredzētos

mehānismus strīdu risināšanai tiek apgrūtinātas, tādējādi

ierobežojot viņa iespēju efektīvi īstenot savas tiesības uz

taisnīgu tiesu procesā, kurā tiek nodrošināts pušu līdztiesības

un sacīkstes princips.

Arī Patērētāju tiesību aizsardzības likums ierobežo gadījumus,

kādos pieļaujama patērētāja nebrīdināšana par līguma izbeigšanu,

paredzot, ka atsevišķos gadījumos šādi noteikumi atzīstami par

netaisnīgiem un nav piemērojami (sk. Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 8. punktu).

Tādēļ brīdinājuma saņemšana ir uzskatāma par tik būtisku

parādnieka tiesību aizsardzības garantiju, ka viņš no tās nevar

atteikties, noslēdzot tiesisku darījumu.

Vienlaikus norādāms, ka obligāta brīdinājuma noteikšana

neietekmētu pašreizējo nekustamā īpašuma labprātīgas pārdošanas

izsolē tiesas ceļā institūtu. Ķīlas ņēmēja pienākums brīdināt

parādnieku par pieteikuma sniegšanu tiesā neprasītu nekādus

būtiskus materiālus ieguldījumus.

Līdz ar to Civilprocesa likuma 396. panta otrā daļa, ciktāl tā

pieļauj to, ka netiek iesniegti pierādījumi par parādnieka

brīdināšanu, ja no paša akta izriet, ka šāds brīdinājums nav

nepieciešams, neparedz saprātīgu līdzsvaru starp parādnieka un

ķīlas ņēmēja, kā arī sabiedrības interesēm. Tādēļ minētā norma

šajā daļā neatbilst Satversmes 92. pantam.

19.6. Saeimas un Latvijas Komercbanku asociācijas

pārstāvji papildus iepriekš minētajiem mehānismiem norādījuši arī

uz citiem Civilprocesa likumā ietvertiem instrumentiem, kas būtu

uzskatāmi par parādnieka tiesību aizsardzības garantijām.

Pirmkārt, persona varot lūgt Civilprocesa likuma 483. pantā

minētās amatpersonas iesniegt protestu par lēmumu, ar kuru

atļauta nekustamā īpašuma labprātīga pārdošana izsolē, ja,

pieņemot šo lēmumu, pieļauti būtiski materiālo vai procesuālo

tiesību normu pārkāpumi. Otrkārt, Civilprocesa likuma 617. panta

otrā daļa paredzot ieinteresēto personu tiesības iesniegt

apgabaltiesā sūdzību par tiesu izpildītāja rīcību, kas izskatāma,

lemjot par izsoles akta apstiprināšanu. Un, treškārt, atbilstoši

Civilprocesa likuma 613. panta sestajai daļai esot iespējams

iesniegt blakus sūdzību par apgabaltiesas lēmumu par izsoles akta

apstiprināšanu.

Kaut arī ar minētajiem mehānismiem parādnieks nevar aizsargāt

savas tiesības gadījumos, kad pastāv strīds pēc būtības, tie

tomēr papildina parādniekam noteiktās procesuālās iespējas

civilprocesā. Arī šie instrumenti ir vērsti uz to, lai

nekustamais īpašums izsolē tiktu pārdots tiesiskā kārtībā.

Tādējādi apstrīdētās normas kopumā paredz samērīgu

pamattiesību ierobežojumu, jo indivīdam nodarītais kaitējums ir

mazāks par labums, ko iegūst sabiedrība.

20. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst

par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai

jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku.

No lietas materiāliem secināms, ka visi Pieteikumu iesniedzēji

ir brīdināti par to, ka tiesā tiks iesniegts pieteikums par

nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Tādēļ

Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizsardzībai nav

nepieciešams, lai norma, kas pieļauj to, ka netiek iesniegti

pierādījumi par parādnieka brīdināšanu, spēku zaudētu ar

atpakaļejošu datumu.

Satversmes tiesā sagatavošanā atrodas vairākas lietas ar tādu

pašu prasījuma priekšmetu kā izskatāmajā lietā. Dažās no tām

konstitucionālo sūdzību iesniedzēji nav brīdināti par to, ka

tiesā tiks iesniegts pieteikums par nekustamā īpašuma labprātīgu

pārdošanu izsolē. Tomēr gadījumā, ja apstrīdētā norma spēku

zaudētu ar atpakaļejošu datumu, konstitucionālo sūdzību

iesniedzējiem radītais pamattiesību aizskārums netiktu novērsts.

Tādēļ noteikt atpakaļejošu datumu apstrīdētās normas spēka

zaudēšanai nebūtu nozīmes.

Satversmes tiesa ņem vērā, ka norma, kas ļauj neiesniegt

pierādījumus par parādnieka brīdināšanu, regulē ķīlas ņēmēju

rīcību. Tādēļ ir nepieciešams paredzēt saprātīgu termiņu, kurā

viņiem būtu iespēja uzzināt par jauno tiesisko regulējumu.

21. Ar Satversmes tiesas 2010. gada 5. marta rīcības

sēdes lēmumu apturēta Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas

tiesneša 2009. gada 16. novembra lēmuma lietā Nr. 3.12-2232/8,

2009 izpilde līdz Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās

brīdim. Ar šo Centra rajona tiesas tiesneša lēmumu atļauta Inārai

Sīlei piederošā nekustamā īpašuma labprātīga pārdošana izsolē

tiesas ceļā.

Savukārt ar Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2010. gada 14.

aprīļa lēmumu par lietas ierosināšanu apturēta Rīgas rajona

tiesas tiesneses 2010. gada 18. marta lēmuma lietā Nr. 3-12/1296

par Indulim Brodiņam piederošā nekustamā īpašuma labprātīgu

pārdošanu izsolē tiesas ceļā izpilde.

Līdz ar šā sprieduma spēkā stāšanos abu minēto rajona tiesu

tiesnešu lēmumu izpildes apturēšanai ir zudis pamats.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

1) atzīt Civilprocesa likuma 396.

panta otrās daļas vārdus "paša akta vai" par neatbilstošiem

Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un spēku zaudējušiem no

2010. gada 10. decembra;

2) atzīt Civilprocesa likuma 396. panta pirmās daļas

vārdus "vai ķīlas ņēmējs, kuram ir tiesības pārdot ķīlu par brīvu

cenu", 396. panta otrās daļas vārdus "bet, ja pieteikumu

iesniedzis ķīlas ņēmējs, - arī ķīlas līguma noraksts, pierādījumi

par parādnieka brīdinājumu, ja vien no likuma neizriet, ka šāds

brīdinājums nav nepieciešams", 397. panta pirmās daļas vārdus

"nepaziņojot par to pieteicējam un parādniekam" un 397. panta

otrās daļas 1. punkta vārdus "vai ķīlas ņēmēja parādniekam un

ķīlas ņēmējam ir tiesības nekustamo īpašumu pārdot par brīvu

cenu" par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 92.

pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris