11. pants

Satversmes 92. panta pirmais teikums

nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu

ir vispārējs tiesību princips (sk. Satversmes tiesas

2022. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2021-25-03 10. punktu). Tiesību uz taisnīgu

tiesu būtība prasa, lai šīs tiesības varētu īstenot ne vien

fiziskā persona, bet arī privāto tiesību juridiskā persona

(sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra

sprieduma lietā Nr. 2021-22-01

10.3. punktu).

Lai gan Satversmes 92. panta pirmais teikums

negarantē personai tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma

izlemšanu tiesā, tomēr valstij ir jānodrošina efektīva

aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās

intereses ir aizskartas (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

2017. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2016‑13‑01 13. punktu). Demokrātiskā

tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka tiesību uz taisnīgu tiesu

īstenošana tiktu padarīta atkarīga no personas finansiālajām

iespējām (sk. 2022. gada 23. februāra sprieduma

lietā Nr. 2021-22-01 10. punktu). No tiesībām uz

taisnīgu tiesu izriet likumdevēja pienākums veikt nepieciešamos

pasākumus, lai nodrošinātu tiesas pieejamību arī personai, kurai

nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai spētu veikt noteiktus ar

tiesvedību saistītus obligātos maksājumus, piemēram, paredzot

tiesisku regulējumu šādas personas pilnīgai vai daļējai

atbrīvošanai no pienākuma veikt noteiktus maksājumus. Tas, ka

personai nav, piemēram, tiesību lūgt tiesu pilnībā vai daļēji to

atbrīvot no noteiktu obligātu maksājumu veikšanas, ietekmē

personas iespējas īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2022. gada

23. februāra sprieduma lietā Nr. 2021-22-01 10. un

10.3. punktu).

11.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka

Satversmes 92. panta pirmais teikums ir konkretizējams

kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu un Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūru tā piemērošanā. Konkretizējot Satversmes normas

saturu, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un

Konvencijas normu harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2020. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2019-15-01 10. punktu un 2022. gada

23. februāra sprieduma lietā Nr. 2021-22-01

10.1. punktu).

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka atbilstoši Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, nosakot pienākumu veikt ar

tiesvedību saistītus maksājumus, jāņem vērā ikvienas personas,

arī privāto tiesību juridiskās personas, spēja veikt šos

maksājumus. Tas nozīmē valsts pienākumu veikt nepieciešamos

pasākumus, lai nodrošinātu tiesas pieejamību arī tādai privāto

tiesību juridiskajai personai, kura objektīvu iemeslu dēļ nespēj

veikt ar tiesvedības procesu saistītus maksājumus (sk.

Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra sprieduma

lietā Nr. 2021-22-01 10.1. punktu).

Izskatāmajai lietai līdzīgā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

ņemot vērā finansiālās grūtības, kurās bija nonākušas attiecīgās

juridiskās personas un kuru dēļ šīs juridiskās personas nespēja

samaksāt noteiktās valsts nodevas, norādīja, ka valstīm ir

rīcības brīvība noteikt valsts nodevas aprēķināšanu atkarībā no

konkrētās prasības kopsummas, tomēr attiecīgajai sistēmai jābūt

pietiekami elastīgai, lai ļautu pusēm - arī privāto tiesību

juridiskajām personām - lūgt tās pilnībā vai daļēji atbrīvot no

valsts nodevas samaksas vai arī samazināt valsts nodevu (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2022. gada 3. maija

sprieduma lietā "Nalbant and Others v. Turkey",

pieteikums Nr. 59914/16, 40. punktu).

11.2. Latvijai, apzinoties Satversmes

68. panta otrajā daļā ietverto Eiropas Savienības tiesību

pārākumu un pieņemot un piemērojot nacionālās tiesību normas, ir

jāņem vērā demokrātiju stiprinoši Eiropas Savienības tiesību akti

un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to

interpretācija (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01

16.2. punktu).

Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 6. panta

1. punktam Eiropas Savienība atzīst tiesības, brīvības un

principus, kas izklāstīti Hartā, un Hartai ir tāds pats spēks kā

Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības

darbību.

Hartas 47. panta pirmajā un otrajā daļā noteikts, ka

ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas

Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu

tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā

pantā. Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un

laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību

aktos noteiktā tiesā. Atbilstoši Hartas 47. panta trešajai

daļai juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu

finanšu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai

nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu.

Efektīva tiesību aizsardzība tiesā ir vispārējs Eiropas

Savienības tiesību princips, kas pamatots dalībvalstu kopīgās

konstitucionālajās tradīcijās, kā arī Konvencijas 6. un

13. pantā. Minētais princips attiecas arī uz dalībvalstīm,

tām īstenojot Eiropas Savienības tiesību aktus. Satversmes tiesa

jau ir secinājusi, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas

judikatūrai tiesības uz juridisko palīdzību ietver arī

atbrīvojumu no tiesāšanās izdevumu samaksas un tās var tikt

attiecinātas arī uz privāto tiesību juridisko personu (sk.

Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra sprieduma

lietā Nr. 2021-22-01 10.2. punktu).

Tātad jomās, uz kurām attiecas Eiropas Savienības tiesības,

Hartas 47. panta trešajā daļā konkretizētais efektīvas

tiesību aizsardzības princips ir attiecināms arī uz privāto

tiesību juridisko personu.

11.3. Tādējādi saskaņā ar Satversmes

92. panta pirmo teikumu likumdevējam ir pienākums veikt

nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tiesas pieejamību

ikvienai personai, arī privāto tiesību juridiskajai personai,

kuras finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai samaksātu valsts

nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Ja likumdevējs nav

veicis pasākumus, lai tiesas pieejamību nodrošinātu ikvienai

personai, arī privāto tiesību juridiskajai personai, kuras

finanšu līdzekļi nav pietiekami, tad tas Satversmes

92. panta pirmajā teikumā ietverto pienākumu nav izpildījis

pienācīgi, proti, šis pienākums nav izpildīts atbilstoši

vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām.

Līdz ar to Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā ir ietverts likumdevēja pienākums nodrošināt

tiesas pieejamību ikvienai personai, arī privāto tiesību

juridiskajai personai, kuras finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai

samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu.