10. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt, vai apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz atbrīvot no

tiesas izdevumiem privāto tiesību juridiskās personas, atbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

10.1. Apstrīdētā norma noteic, ka tiesa vai

tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi

vai daļēji atbrīvo to no tiesas izdevumu samaksas valsts

ienākumos, kā arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas

izdevumu samaksu vai sadala to termiņos.

Tādējādi apstrīdētā norma attiecas uz tiesas izdevumiem, kas

saskaņā ar Civilprocesa likuma 33. panta otro daļu aptver

gan valsts nodevu, gan ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus

- summas, kas jāizmaksā lieciniekiem un ekspertiem; izdevumus,

kas saistīti ar liecinieku nopratināšanu vai apskates izdarīšanu

uz vietas; izdevumus, kas saistīti ar atbildētāja vai liecinieka

meklēšanu; ar tiesas sprieduma izpildi saistītos izdevumus; ar

tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu atvasinājumu

izgatavošanu, piegādāšanu, izsniegšanu, tulkošanu un rakstveida

pierādījumu atgriešanu saistītos izdevumus; ar sludinājuma teksta

sagatavošanu un izsniegšanu saistītos izdevumus; ar prasības

nodrošināšanu vai pagaidu aizsardzību saistītos izdevumus.

Turklāt apstrīdētā norma attiecas uz dažādiem civilprocesa

posmiem. Piemēram, saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. panta

pirmo un ceturto daļu valsts nodeva maksājama par katru prasības

pieteikumu - sākotnējo prasību vai pretprasību -, trešās personas

pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu par strīda priekšmetu, kas

iesniegts jau iesāktā procesā, pieteikumu sevišķās tiesāšanas

kārtības lietās, apelācijas sūdzību, kā arī citiem šajā pantā

paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā.

Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības,

Satversmes tiesai, no vienas puses, jāņem vērā Satversmes tiesas

likuma prasības un situācija jāizvērtē tiktāl, ciktāl tas

nepieciešams konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību

aizsardzībai, bet, no otras puses, jāievēro tiesiskās

vienlīdzības princips un jāvērtē visu to personu situācija, kuras

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar konstitucionālās

sūdzības iesniedzēju. Ja konstitucionālajā sūdzībā apstrīdētā

tiesību norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu,

Satversmes tiesa precizē, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada

17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01

13. punktu). Tas saistāms ar to, ka tiesiskas valsts

princips prasa, lai Satversmes tiesa atbilstoši tās kompetencei

nodrošinātu tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas

pilnīgāk tiktu novērsts Satversmei vai citām augstāka juridiska

spēka tiesību normām neatbilstošs tiesiskais regulējums (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma

lietā Nr. 2017-07-01 12.2. punktu).

Tādējādi izskatāmajā lietā nepieciešams precizēt, kādā apjomā

izvērtējama apstrīdētās normas satversmība.

10.2. Gan no apstrīdētās normas teksta, gan no šīs

normas piemērošanas prakses izriet, ka tajā ir paredzēta iespēja

no tiesas izdevumu samaksas pilnībā vai daļēji atbrīvot vienīgi

fizisko personu, ja tiek konstatēti tādi apstākļi, kas apliecina,

ka šī persona sava mantiskā stāvokļa dēļ nav spējīga samaksāt

tiesas izdevumus. Tas pats attiecas arī uz apstrīdētajā normā

ietverto tiesneša lēmumu atlikt valsts ienākumos piespriesto

tiesas izdevumu samaksu vai sadalīt to termiņos. Savukārt privāto

tiesību juridiskā persona nav šajā normā minētais subjekts.

Proti, privāto tiesību juridiskā persona nav tiesīga lūgt to

atbrīvot no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī

atlikt valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai

sadalīt to termiņos (sk. Rīgas apgabaltiesas 2020. gada

pētījuma "Personu atbrīvošana no tiesas izdevumu un drošības

naudas samaksas valsts ienākumos civillietās" 20. un

21. lp.).

Tādējādi likumdevējs ir paredzējis, ka vienīgi fiziskā

persona, ja tiek konstatēti tādi apstākļi, kas apliecina, ka šī

persona sava mantiskā stāvokļa dēļ nav spējīga samaksāt tiesas

izdevumus, ar tiesas lēmumu var tikt pilnīgi vai daļēji atbrīvota

no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī tai

piespriesto tiesas izdevumu samaksa valsts ienākumos var tikt

atlikta vai sadalīta termiņos. Nedz apstrīdētā norma, nedz citas

Civilprocesa likuma normas neparedz privāto tiesību juridiskajai

personai tiesības lūgt, lai tiesa, ievērojot citstarp šīs

personas mantisko stāvokli, pilnībā vai daļēji to atbrīvo no

tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos vai arī atliek valsts

ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to

termiņos.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka gadījumā, ja lieta ir

ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir

piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā

norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2011‑01‑01 12. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētā norma Pieteikuma

iesniedzējam - privāto tiesību juridiskajai personai - piemērota

situācijā, kad tas lūdzis tiesu to daļēji atbrīvot no valsts

nodevas samaksas par prasības pieteikuma iesniegšanu. Pirmās

instances tiesa minēto lūgumu noraidījusi, secinot, ka Pieteikuma

iesniedzējs ir privāto tiesību juridiskā persona un apstrīdētā

norma neparedz privāto tiesību juridiskās personas atbrīvošanu no

valsts nodevas samaksas par prasības pieteikuma iesniegšanu.

Tādēļ tiesa atzina, ka Pieteikuma iesniedzējam par attiecīgās

prasības celšanu tiesā ir jāmaksā valsts nodeva atbilstoši

Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 1. punkta

"f" apakšpunktam (sk. lietas materiālu

1. sēj. 152. - 154. lp.).

Tādējādi, ņemot vērā pieteikumā minētos argumentus un citus

lietas materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to,

vai Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilst tāda

tiesību norma, kas privāto tiesību juridiskajai personai neparedz

tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās pilnīgu vai daļēju

atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības

pieteikuma iesniegšanu.

Precizējot, kādā apjomā izvērtējama apstrīdētās normas

satversmība, jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar Civilprocesa

likuma 34. pantu dažādām civillietu kategorijām ir noteikti

atšķirīgi valsts nodevu aprēķināšanas mehānismi un apmēri. Tomēr

neatkarīgi no šīm atšķirībām, kas var ietekmēt personas spēju

samaksāt valsts nodevu, tiesisko seku ziņā apstrīdētā norma uz

prasības pieteikumu iesniedzējiem ir attiecināma vienādi. Proti,

apstrīdētā norma arī citos gadījumos neparedz privāto tiesību

juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās

pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts

nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Izvērtējot

apstrīdētās normas satversmību neatkarīgi no valsts nodevas

apmēra un piemērotā tā aprēķināšanas mehānisma, tiek nodrošināta

lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā

ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc

iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts regulējums, kas

neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka tiesību

normām (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada

6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01

12.2. punktu). Turklāt Saeima savā atbildes rakstā nav

vērtējusi apstrīdētās normas satversmību atkarībā no piemērotā

valsts nodevas aprēķināšanas mehānisma (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 10. - 17. lp.). Arī

pieaicinātās personas nav norādījušas, ka atkarībā no pieprasītās

valsts nodevas apmēra un tā aprēķināšanas mehānisma varētu tikt

izdarīti atšķirīgi secinājumi par apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Līdz ar to Satversmes tiesa

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam izvērtēs tiktāl, ciktāl tā neparedz privāto tiesību

juridiskajai personai tiesības lūgt tiesu lemt par tās

atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības

pieteikuma iesniegšanu.