15. pants

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma

32. panta trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes

tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

citādi. Savukārt šā likuma 31. panta 11. punkts paredz

Satversmes tiesas tiesības spriedumā norādīt brīdi, ar kuru šāda

norma zaudē spēku.

Izmantojot minētajā normā piešķirtās tiesības, Satversmes

tiesai lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālās sūdzības, pēc

iespējas jānovērš personas pamattiesību aizskārums (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Turklāt tiesai

jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža,

kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē

noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku

kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sal. sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2010-71-01 26. punktu un 2015. gada

16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01

22. punktu). Satversmes tiesas likums uzliek Satversmes

tiesai atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

nodrošinātu citstarp skaidrību (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2009-11-01 30. punktu).

15.1. Apstrīdētās tiesību normas atzīšana par spēku

zaudējušu no Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža ir vienīgā iespēja aizsargāt šīs personas

pamattiesības. Tādēļ attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju

apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada

15. decembra, kad apelācijas instances tiesa, pamatojoties

uz apstrīdēto normu, atstāja negrozītu pirmās instances tiesas

lēmumu, ar kuru noraidīts Pieteikuma iesniedzēja lūgums daļēji

atbrīvot to no valsts nodevas samaksas par prasības pieteikuma

iesniegšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

160. - 165. lp.).

15.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskas valsts

principa būtiska sastāvdaļa ir tiesiskā drošība

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 8. punktu). Līdz ar

to, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

Satversmes tiesai ir jāņem vērā, ka Latvijas normatīvajos aktos

šobrīd nav noteikts tiesiskais mehānisms un kritēriji, kas tiesai

būtu jāizvērtē, lemjot par privāto tiesību juridiskās personas

pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts

nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Tiesiskās drošības

nolūkos likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks padziļinātas

un kompleksas izpētes veikšanai, lai izstrādātu tādu tiesisko

regulējumu, kas nodrošinātu tiesas pieejamību ikvienai privāto

tiesību juridiskajai personai. Proti, šāda padziļināta un

kompleksa izpēte nepieciešama, lai, nosakot kritērijus,

atbilstoši kuriem tiesa var lemt par valsts nodevas samaksas

pienākuma atvieglošanu privāto tiesību juridiskajai personai,

vienlaikus netiktu mazināta civillietu efektīva izskatīšana un

līdz ar to netiktu ietekmētas nedz citu personu tiesības uz

taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes 92. panta pirmajā

teikumā, nedz arī tās tiesības, kuru aizsardzības labad personas

vērsušās tiesā. Tāpat arī, izpildot Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā ietverto pienākumu, likumdevējam jāsaskaņo

paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās

tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: