14. pants

Lai izvērtētu, vai pasākumi ir veikti

pienācīgi, proti, atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un

citām Satversmes normām, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai

likumdevēja noteiktais tiesiskais regulējums nodrošina tiesas

pieejamību arī privāto tiesību juridiskajai personai, kurai nav

pietiekamu finanšu līdzekļu, lai samaksātu valsts nodevu par

prasības pieteikuma iesniegšanu.

Kā jau tika secināts šā sprieduma 13. punktā, likumdevēja

noteiktais tiesiskais regulējums paredz, ka privāto tiesību

juridiskā persona no pienākuma samaksāt valsts nodevu par

prasības pieteikuma iesniegšanu ir atbrīvota vienīgi noteiktos

gadījumos pēc tam, kad ir pasludināts šīs personas maksātnespējas

process. Ne apstrīdētā norma, ne citas tiesību normas neparedz

tiesisko mehānismu, kas atvieglotu privāto tiesību juridiskās

personas pienākumu maksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma

iesniegšanu. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no privāto tiesību

juridiskās personas spējas samaksāt valsts nodevu par prasības

pieteikuma iesniegšanu gadījumā, kad nav pasludināts tās

maksātnespējas process, šai privāto tiesību juridiskajai personai

ir pienākums veikt šo maksājumu.

14.1. Saeima norāda, ka jau šobrīd spēkā esošais

tiesiskais regulējums nodrošina to, ka arī juridiskās personas

finansiālās grūtības, kas ir objektīvi konstatētas ar

maksātnespējas procesa pasludināšanu, var būt iemesls personas

atbrīvošanai no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības

pieteikuma iesniegšanu. Atbilstoši Komerclikuma 1. panta

otrajai daļai komercdarbības mērķis esot peļņas gūšana. Tādēļ

komersantam vajagot būt spējīgam ilgtermiņā plānot savu naudas

plūsmu tādējādi, lai tas pats varētu segt savus izdevumus,

tostarp tiesvedības izmaksas. Turklāt komercdarbības veikšana

esot pašas personas izvēle, tāpēc neesot pieļaujama komersanta

salīdzināšana ar fiziskajām personām, kuras tiesu praksē tiek

pilnībā atbrīvotas no valsts nodevas samaksas valsts ienākumos

tikai tad, ja ir saņēmušas maznodrošinātas personas vai ģimenes

statusu (sk. lietas materiālu 2. sēj.

14. - 17. lp.). Tātad no Saeimas

norādītā secināms: par pamatu tam, ka privāto tiesību juridiskā

persona nav ar tiesas lēmumu pilnīgi vai daļēji atbrīvojama no

pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma

iesniegšanu, ir bijis pieņēmums, ka ikvienai privāto tiesību

juridiskajai personai, ja reiz nav pasludināts tās maksātnespējas

process, ir jāplāno sava naudas plūsma tādējādi, lai tā pati

varētu segt savus izdevumus, tostarp tiesvedības izmaksas, proti,

šīs personas finanšu līdzekļiem jābūt pietiekamiem, lai tā varētu

samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka ar atsaukšanos uz

pieņēmumu par privāto tiesību juridiskās personas maksātspēju

nepietiek, ja netiek vērtēta konkrētās personas spēja veikt

pieprasīto maksājumu. Tāpat ir konstatēts Konvencijas

6. panta pārkāpums gadījumā, kad dalībvalsts tiesa,

atsakoties izskatīt privāto tiesību juridiskās personas sūdzību

tā iemesla dēļ, ka nav veikts tiesību normās noteiktais ar

tiesvedības procesu saistītais maksājums, vispār nebija vērtējusi

attiecīgās personas spēju samaksāt pieprasīto naudas summu, jo

dalībvalsts normatīvie akti liedza tiesai lemt par privāto

tiesību juridiskās personas atbrīvošanu no pienākuma veikt

konkrēto maksājumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2007. gada 20. decembra sprieduma lietā "Paykar

Yev Haghtanak Ltd v. Armenia", pieteikums

Nr. 21638/03, 49. punktu).

Latvijas normatīvajos aktos ir noteikti dažādi privāto tiesību

juridisko personu veidi. Piemēram, atbilstoši Komerclikuma

135. panta pirmajai daļai juridiskās personas statuss ir

piešķirts kapitālsabiedrībai - sabiedrībai ar ierobežotu

atbildību un akciju sabiedrībai -, kas atbilstoši Komerclikuma

1. panta otrajai daļai savu saimniecisko darbību veic peļņas

gūšanas nolūkā. Vienlaikus, piemēram, saskaņā ar Biedrību un

nodibinājumu likuma 3. pantu juridiskās personas statuss ir

piešķirts arī biedrībai, kura tiek nodibināta, lai sasniegtu

statūtos noteikto mērķi, kam nav peļņas gūšanas rakstura, un

nodibinājumam, kurš ir nodalīts dibinātāja noteiktā mērķa

sasniegšanai un kuram tāpat kā biedrībai nav peļņas gūšanas

rakstura (sk. Biedrību un nodibinājumu likuma

2. pantu). Savukārt saskaņā ar Reliģisko organizāciju

likumu juridiskās personas statuss ir piešķirts reliģiskajai

organizācijai, bet saskaņā ar Politisko partiju likumu -

politiskajai partijai. Turklāt Civilprocesa likums paredz

tiesības arī ārvalstīs reģistrētām juridiskajām personām likumā

noteiktajā kārtībā vērsties tiesā, lai aizsargātu savas

aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības vai ar likumu

aizsargātās intereses.

Tādējādi Latvijas tiesību sistēmā juridiskās personas statuss

ir piešķirts dažādiem tiesību subjektiem - gan tādiem, kas

dibināti nolūkā gūt peļņu, gan arī tādiem, kuri pastāv citu, ar

peļņas gūšanu nesaistītu mērķu labad. Tomēr arī tāda juridiskā

persona, kas dibināta peļņas gūšanas nolūkā, lai gan nav

pasludināts tās maksātnespējas process, var nonākt finansiālās

grūtībās, kas ietekmē tās spēju samaksāt valsts nodevu par

prasības pieteikuma iesniegšanu. Arī izskatāmajā lietā nebija

pasludināts Pieteikuma iesniedzēja maksātnespējas process, taču

tam bija radušās finansiālas grūtības, kuru dēļ tas nespēja

samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. No

lietas materiāliem un Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamās

informācijas izriet, ka Pieteikuma iesniedzējam faktiski nav

bijis iespējas samaksāt visu valsts nodevu 176 839,33

euro apmērā un tāpēc tas pirmās instances tiesā iesniedzis

prasības pieteikuma grozījumus, atsakoties no prasības celšanas

tās lielākajā daļā (sk. lietas materiālu 1. sēj.

166. - 167. lp.).

Līdz ar to, nevērtējot konkrētas privāto tiesību juridiskās

personas spēju veikt pieprasīto maksājumu, nav iespējams

apgalvot, ka tai ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai samaksātu

valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Lai gan

privāto tiesību juridiskā persona savus finanšu līdzekļus plāno

tā, lai varētu segt savus izdevumus, tomēr jautājumā par tiesību

uz taisnīgu tiesu īstenošanu nav objektīva pamata pieņēmumam, ka

ikvienai privāto tiesību juridiskajai personai ir pietiekami

finanšu līdzekļi, lai samaksātu valsts nodevu par prasības

pieteikuma iesniegšanu. Šāds pieņēmums var radīt tādu

demokrātiskā tiesiskā valstī nepieļaujamu situāciju, ka personai

nav pieejas tiesai, jo tai nav šā maksājuma veikšanai

nepieciešamo finanšu līdzekļu (sal. sk. Satversmes tiesas

2022. gada 23. februāra sprieduma lietā

Nr. 2021-22-01 13.1.1. punktu).

14.2. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka valsts

nodevas mērķis ir ne tikai nodrošināt tiesu sistēmas

efektivitāti, mazinot nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanas

iespējamību, bet arī daļēji segt tiesu uzturēšanas izdevumus

(sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 8.2. punktu). Tas

izriet arī no likuma "Par nodokļiem un nodevām"

1. panta 2. punkta, kas paredz, ka valsts nodeva ir

obligāts maksājums valsts budžetā par valsts institūcijas veicamo

darbību, kas izriet no šīs institūcijas funkcijām, un tās mērķis

vienlaikus ir arī personu darbības regulēšana - kontrolēšana,

veicināšana, ierobežošana. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrā ir atzīts valsts nodevas procesuāli regulējošais

raksturs (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2001. gada 19. jūnija sprieduma lietā "Kreuz v.

Poland", pieteikums Nr. 28249/95, 59. punktu).

Būtiski, ka personas vēršanās tiesā, lai aizstāvētu savas

tiesības un likumiskās intereses, ir personas izvēle

privātautonomijas ietvaros. Kā norāda

Dr. iur. Daina Ose, civilprocesā, atšķirībā no

citiem procesiem tiesā, procesuālo darbību realizācija, tajā

skaitā vēršanās vai nevēršanās ar prasību tiesā, prasības

priekšmeta, pamata un prasījuma noteikšana, ir balstīta uz

personas brīvās gribas izpausmi un privātautonomiju (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 62. lp.).

Tādējādi likumdevējs ir tiesīgs iepriekš minētajos nolūkos

noteikt personai pienākumu maksāt valsts nodevu par prasības

pieteikuma iesniegšanu, kā arī noteikt tās apmēru un

aprēķināšanas kārtību. Tomēr, nosakot personai šādu pienākumu,

likumdevējam jāievēro vispārējie tiesību principi un citas

Satversmes normas, kā arī starptautiskās un Eiropas Savienības

tiesības (sal. sk. 2022. gada 23. februāra

sprieduma lietā Nr. 2021-22-01 13.2. punktu). Tātad

likumdevējam gan ir noteikta rīcības brīvība, tomēr ir arī

pienākums noteikt tādu tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu

tiesas pieejamību ikvienai personai, arī privāto tiesību

juridiskajai personai, kurai nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai

samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu.

Tomēr Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais

pienākums nenozīmē, ka likumdevējam būtu jāparedz tāds

regulējums, atbilstoši kuram privāto tiesību juridiskā persona,

tiklīdz tā apgalvo, ka tai esot finansiālas grūtības un tādēļ tā

nevarot samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma

iesniegšanu, būtu no šā maksājuma atbrīvojama. Pienācīgi

konstatēti objektīvi apstākļi, citstarp konkrētās personas

mantiskais stāvoklis, kas neļauj tai samaksāt valsts nodevu par

prasības pieteikuma iesniegšanu, var būt par pamatu šīs personas

pilnīgai vai daļējai atbrīvošanai no valsts nodevas par prasības

pieteikuma iesniegšanu. Piemēram, Eiropas Savienības Tiesas

judikatūrā ir konkretizēti vairāki kritēriji, kas var tikt ņemti

vērā, proti, tie ir arī prasības priekšmets, prasītāja saprātīgās

izredzes panākt labvēlīgu rezultātu, pieprasītā maksājuma ietekme

uz personas tiesībām efektīvi aizstāvēt savas tiesības. Tāpat var

tikt ņemta vērā arī attiecīgās privāto tiesību juridiskās

personas forma un tas, vai šai juridiskajai personai ir mērķis

vai nav mērķa gūt peļņu, kā arī tās dalībnieku vai akcionāru

finansiālās iespējas (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2010. gada 22. decembra sprieduma lietā C-279/09

"DEB" 61. un 62. punktu, kā arī Eiropas

Savienības Tiesas 2012. gada 13. jūnija rīkojuma lietā

C-156/12 "GREP" 38. un 44. punktu).

Satversmes tiesa vērš uzmanību arī uz to, ka var pastāvēt arī

citas alternatīvas, kā nodrošināt tiesas pieejamību tādai privāto

tiesību juridiskajai personai, kuras finanšu līdzekļi nav

pietiekami, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma

iesniegšanu. Tā, piemēram, valsts nodevas par prasības pieteikuma

iesniegšanu samaksa var tikt atlikta vai sadalīta termiņos. Tātad

likumdevējam savas rīcības brīvības ietvaros ir jāizvēlas, kādā

veidā nodrošināt tiesas pieejamību arī tādai privāto tiesību

juridiskajai personai, kuras finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai

samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu.

14.3. Civilprocesa likumā noteiktais tiesiskais

regulējums neparedz tiesības lūgt pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu

no valsts nodevas tādai privāto tiesību juridiskajai personai,

kurai nav pasludināts maksātnespējas process, bet kura nespēj

veikt šo maksājumu, lai savu tiesību aizsardzībai vērstos tiesā.

Tiesiskais regulējums neparedz arī citas alternatīvas tiesas

pieejamības nodrošināšanai šādai privāto tiesību juridiskajai

personai. Tātad nav nodrošināts tas, lai šāda privāto tiesību

juridiskā persona varētu panākt savu tiesību aizsardzību tiesā.

Tādējādi likumdevējs nav pienācīgi un atbilstoši vispārējiem

tiesību principiem un citām Satversmes normām noteicis tiesisko

regulējumu, kas nodrošinātu tiesas pieejamību ikvienai personai,

arī privāto tiesību juridiskajai personai, kurai nav pietiekamu

finanšu līdzekļu, lai samaksātu valsts nodevu par prasības

pieteikuma iesniegšanu.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz privāto

tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt tiesu lemt par

tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības

pieteikuma iesniegšanu, neatbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.