3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā esot ietverts

likumdevēja pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai

nodrošinātu tiesas pieejamību arī tādai personai, kura objektīvu

iemeslu dēļ nespēj veikt ar tiesvedības procesu saistītus

maksājumus.

Likumdevējs Civilprocesa likuma normās, kā arī citu likumu

speciālajās normās esot ietvēris vairākus tiesiskus pamatus tam,

ka lietas dalībnieki atbilstoši likumam tiek atbrīvoti no tiesas

izdevumu un līdz ar to arī no valsts nodevas samaksas.

Lielākoties šajās normās noteiktie pamati esot tādi, kas pēc

būtības attiecināmi vienīgi uz fizisko personu. Taču Civilprocesa

likuma 43. panta pirmās daļas 10. punkts paredzot

gadījumu, kad objektīvu iemeslu dēļ privāto tiesību juridiskā

persona uz likuma pamata ir atbrīvota no valsts nodevas samaksas.

Proti, no šā maksājuma esot atbrīvots maksātnespējas procesa

administrators prasībās, kas celtas to personu labā, kurām

pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process, ja šīs

personas ir attiecīgā tiesiskā darījuma vai neatļautas darbības,

saistībā ar kuru celta prasība, dalībnieks vai cietušais. Līdz ar

to likumdevējs esot noteicis tiesisko regulējumu personas

atbrīvošanai no pienākuma samaksāt valsts nodevu.

Tiesu prakse liecinot, ka fiziskās personas, kurām ir nelieli,

bet regulāri ienākumi un kuras ir saņēmušas maznodrošinātas

personas vai ģimenes statusu, tiek pilnībā atbrīvotas no tiesas

izdevumu samaksas valsts ienākumos. Savukārt tādas fiziskās

personas, kurām attiecīgais statuss nav piešķirts, bet kurām ir

kaut vai nelieli regulāri ienākumi, netiekot pilnīgi atbrīvotas

no tiesas izdevumu samaksas, un tām vajagot samaksāt tiesas

izdevumus samērā ar savām materiālajām iespējām. Tādējādi

likumdevēja noteiktais tiesiskais ietvars nodrošinot tiesas

pieejamību ikvienai fiziskajai personai, citstarp ņemot vērā

personas mantisko stāvokli. Savukārt privāto tiesību juridiskā

persona no pienākuma samaksāt valsts nodevu tiekot atbrīvota uz

likuma pamata pēc tam, kad Maksātnespējas likumā noteiktajā

kārtībā pasludināts šīs personas maksātnespējas process. Tādējādi

šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums nodrošinot to, ka arī

juridiskās personas mantiskais stāvoklis, kas ir objektīvi

konstatēts, pasludinot maksātnespējas procesu, var būt par

iemeslu personas atbrīvošanai no pienākuma samaksāt valsts

nodevu.

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā esot atzīts, ka attiecībā

uz juridiskās palīdzības piešķiršanu juridiskajām personām nav

tāda kopīga principa, kuram piekristu visas dalībvalstis. Tomēr

tajās dalībvalstīs, kuras pieļauj juridiskās palīdzības sniegšanu

juridiskajām personām, samērā plaši esot izplatīta prakse nošķirt

juridiskās personas, kuru mērķis ir peļņas gūšana, no tādām

juridiskajām personām, kurām šāda mērķa nav. Tāpēc arī

likumdevējs esot noteicis atšķirīgu regulējumu attiecībā uz tādām

juridiskajām personām kā Pieteikuma iesniedzējs, kura darbības

mērķis ir peļņas gūšana.

Atbilstoši Komerclikuma 1. panta otrajai daļai

komercdarbības mērķis esot peļņas gūšana. Tādēļ komersantam

vajagot būt spējīgam ilgtermiņā plānot savu naudas plūsmu

tādējādi, lai tas varētu segt tiesvedības izmaksas. Ja komersants

nav spējīgs turpināt savu saimniecisko darbību, tad tam vajagot

vai nu likvidēties, vai arī meklēt veidu, kā atjaunot spēju

nokārtot saistības un piedalīties civiltiesiskajā apgrozībā.

Turklāt komercdarbības veikšana esot pašas personas izvēle, tāpēc

neesot pieļaujama komersanta salīdzināšana ar fiziskajām

personām, kurām ir nelieli, bet regulāri ienākumi un kuras ir

saņēmušas maznodrošinātas personas vai ģimenes statusu, vai ar

fiziskajām personām, kurām nav piešķirts attiecīgais statuss,

kaut arī sava materiālā stāvokļa dēļ tās ir līdzīgā situācijā kā

maznodrošinātās personas.

Normatīvie akti paredzot mehānismus, kā palīdzēt finansiālās

grūtībās nonākušai juridiskajai personai. Piemēram, juridiskajām

personām varot tikt ierosināts tiesiskās aizsardzības process vai

maksātnespējas process. Tomēr, nedz iesniedzot tiesā tiesiskās

aizsardzības procesa pieteikumu, nedz maksātnespējas procesa

pieteikumu, parādnieks neesot atbrīvots no tiesas izdevumu vai

depozīta samaksas. Proti, pat finansiālās grūtībās nonākušai

juridiskajai personai vajagot būt spējīgai nodrošināt valsts

nodevas un depozīta samaksai nepieciešamos finanšu līdzekļus.

Saeima norāda, ka tad, ja fiziskajām personām ir piešķirts

īpašs sociālais statuss, šo personu finansiālās iespējas samaksāt

valsts nodevu esot izsmeltas. Taču personām, kurām attiecīgais

statuss nav piešķirts, gadījumos, kad tiesai ir šaubas par to

ienākumiem un finansiālajām iespējām, bieži vien esot jāveic kaut

vai simbolisks maksājums, kas nereti esot visai ievērojams

salīdzinājumā ar personas ikmēneša ienākumiem. Savukārt tādā

gadījumā, ja juridiskajai personai nav ierosināts maksātnespējas

process un nav iecelts maksātnespējas procesa administrators,

atliekot secināt vien to, ka šādas juridiskās personas

finansiālās iespējas nav pilnībā izsmeltas un attiecīgi nav

pamata atbrīvot šādu juridisko personu no pienākuma samaksāt

valsts nodevu.

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktais pienākums

nenozīmējot, ka likumdevējam būtu jāparedz tāds regulējums,

atbilstoši kuram privāto tiesību juridiskā persona, tiklīdz tā

apgalvo, ka tai esot radušās finansiālas grūtības un tādēļ tā

nevarot samaksāt valsts nodevu, būtu no šā maksājuma atbrīvojama.

Šāds regulējums nespētu sasniegt valsts nodevas mērķi,

nenodrošinātu tiesu efektīvu darbību un tātad arī tādu efektīvu

personas tiesību aizsardzību, kādu paredzot Satversme. Tiesai

izskatot acīmredzami nepamatotus pieteikumus, tiekot tērēti

ievērojami valsts resursi, turklāt tiesneši un tiesu darbinieki

to izskatīšanai un lietu noformēšanai atbilstoši likuma prasībām

patērējot daudz laika. Laika un citu tiesas resursu tērēšana

nepamatotu sūdzību izskatīšanai un juridiskās personas, arī ja

tai nav noteiktu maksātnespēju pazīmju, materiālā stāvokļa

vērtēšanai pēc Latvijas tiesību sistēmai neraksturīgiem

kritērijiem, lai izlemtu jautājumu par iespējamu šādas juridiskās

personas pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no valsts nodevas, neesot

samērīga un neatbilstot procesuālās ekonomijas principam.

Tādējādi varot tikt kavēta arī paša privāttiesiskā strīda

izskatīšana pēc būtības. Sabiedrības interesēm atbilstu tas, ka

tiesa var ātrāk izskatīt pamatotas citu personu sūdzības un

tādējādi efektīvāk aizsargāt šo personu tiesības.

Likumdevējs esot pienācīgi noteicis tiesisko regulējumu, kas

nodrošinot tiesas pieejamību ikvienai personai, tostarp arī

privāto tiesību juridiskajai personai.