92. pants
neparedz valstij pienākumu visās lietās noteikt

iespēju pārsūdzēt tiesas nolēmumu augstākas instances tiesā.

Likumdevējs ir tiesīgs ar likumu noteikt, kādas lietas ir katras

tiesu iestādes kompetencē un cik instancēs dažādu kategoriju

lietas ir skatāmas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

2. jūnija sprieduma lietā 2007-22-01

11. punktu).

Tiesības uz taisnīgu tiesu katrā

konkrētā lietu kategorijā interpretējamas kopsakarā ar samērīguma

principu, kas izriet no Satversmes 1. panta.

Ņemot vērā iepriekš izvērtēto

procesuālās sankcijas veidā uzlikta naudas soda mērķi, raksturu

un likumā noteikto apmēru, secināms, ka Satversmes 92. pants

neprasa, lai šai lietu kategorijai katrā gadījumā tiktu

paredzētas pārsūdzības iespējas augstākas instances tiesā, ja

pienācīgs tiesas process tiek nodrošināts tajā tiesu instancē,

kura naudas sodu uzliek.

11. Līdz ar to Satversmes

tiesa izvērtēs, vai, uzliekot naudas sodu procesuālās sankcijas

veidā, personai tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process tās

instances tiesā, kas piemēro procesuālo sankciju.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir

norādījusi, ka "taisnīguma princips ietver prasības, kas

nepieciešamas taisnīgai lietu izskatīšanas procedūrai, un viena

no šādām prasībām ir audiatur et altera pars. Tas nozīmē,

ka abām procesa pusēm ir tiesības izklāstīt savu viedokli

attiecīgajā jautājumā, tas ir, tiesības tikt uzklausītām

izskatāmajā lietā" (Satversmes tiesas 2003. gada

20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-03

5. punkts).

Tāpat citu valstu konstitucionālās

tiesas ir uzsvērušas, ka cilvēka cieņa prasa, lai indivīds nebūtu

tikai procesa objekts, bet viņam ir jādod iespēja izteikties,

pirms tiek pieņemts lēmums, kas skar viņa tiesības

(sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas

1992. gada 19. maija spriedumu, BVerfGE 86, 133

<144> un Šveices Augstākās tiesas 1963. gada

11. septembra spriedumu, Zbl. 1964, S. 216).

Uz tiesībām tikt uzklausītam arī

tādā procesā, kas neietilpst Konvencijas 6. panta tvērumā,

norādījusi Lihtenšteinas Valsts tiesa, uzsverot, ka būtiska

tiesību uz taisnīgu procesu sastāvdaļa ir tā, ka skartajam

procesa dalībniekam tiek dota iespēja izteikt savu viedokli

apmērā, kas ir samērīgs ar procesa priekšmetu un draudošās

sankcijas smagumu. Pamattiesību prasībai par taisnīgu tiesas

procesu ir jānodrošina, ka cilvēks tiek nopietni uztverts ne vien

kā šā procesa objekts, bet arī kā šā procesa subjekts. No vienas

puses, iesaistot skarto personu procesā, tiek cerēts uz pieņemtā

lēmuma faktisko un tiesisko pareizību, bet, no otras puses,

tiesībās uz taisnīgu procesu rod izpausmi cilvēka cieņa. Līdz ar

to tiesības uz taisnīgu procesu ir jāievēro neatkarīgi no tā, vai

šī ievērošana vispār var iespaidot lēmuma materiālo pusi (sk.

Lihtenšteinas Valsts tiesas 1996. gada 30. augusta

sprieduma lietā StGH 1996/6 pamatojumu daļas 3.1. punktu,

http://www.codices.coe.int).

Satversmes 92. pantā

noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu paredz personai tiesības

tikt uzklausītai arī gadījumos, kad tai tiek uzlikts naudas sods

procesuālās sankcijas veidā.

12. CPL noteiktais

regulējums attiecībā uz naudas soda uzlikšanu procesuālās

sankcijas veidā neparedz, ka persona tiek uzklausīta, pirms tai

tiek uzlikts naudas sods. Arī Pieteikuma iesniedzējam naudas sods

uzlikts pirms viņa uzklausīšanas.

CPL 68. panta trešās daļas

pirmais teikums paredz, ka persona, kurai uzlikts naudas sods,

desmit dienu laikā pēc tiesas nolēmuma (izraksta no protokola)

saņemšanas var lūgt tiesu, kura sodu uzlikusi, atbrīvot to no

naudas soda vai samazināt tā apmēru. Šīs tiesības izmantojis arī

Pieteikuma iesniedzējs.

Savukārt CPL 68. panta trešās

daļas otrais un trešais teikums paredz, ka "šo iesniegumu izskata

tiesas sēdē, iepriekš paziņojot par sēdi personai, kurai naudas

sods uzlikts. Šīs personas neierašanās nav šķērslis iesnieguma

izskatīšanai." Tātad Pieteikuma iesniedzējam bija iespēja sniegt

arī mutvārdu paskaidrojumus tiesai.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja

ieskata, būtiski ir tas, ka CPL 68. panta trešajā daļā

expressis verbis nav paredzēts pienākums procesuālās

sankcijas veidā uzlikto naudas sodu atcelt gadījumā, kad persona

iesniedz pierādījumus tam, ka tā tiesas sēdē nav ieradusies

attaisnojošu apstākļu dēļ.

Citādi situāciju risina, piemēram,

Austrijas civilprocesa likuma (Zivilprozessordnung)