2. pants

Pieteikumu iesniedzējas - Latvijas Grāmatrūpniecības

arodu savienība un SIA "Arkolat" - lūdz Satversmes

tiesu izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam

teikumam.

Pieteikumu iesniedzējas esot bijušas iesaistītas civiltiesiskā

strīdā un tiesvedības gaitā iesniegušas kasācijas sūdzību

Augstākās tiesas Senātam (turpmāk - Senāts). Senāts, balstoties

uz apstrīdēto normu, atteicies ierosināt kasācijas

tiesvedību.

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar

tām Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības

un tas neesot pieļaujams neatkarīgā un demokrātiskā valstī.

Valstij, garantējot tiesības pārsūdzēt tiesas spriedumus, saskaņā

ar Satversmes 92. pantu esot jāgarantē arī šo tiesību

pieejamība visām personām, bet apstrīdētā norma to liedzot. Ar

apstrīdēto normu esot noteiktas senatoru kolēģijas tiesības bez

jebkāda pamatojuma atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī

tad, ja kasācijas sūdzība atbilst visām CPL 450. -

454. panta prasībām. Jebkurām tiesībām, kas noteiktas ar

likumu, vajagot būt reālām un neatkarīgām no amatpersonu

subjektīvā vērtējuma. Likumā garantētās tiesības uz sprieduma

pārsūdzēšanu kasācijas instances tiesā nevarot tikt atņemtas,

balstoties uz senatoru kolēģijas atzinumu par šaubu neesamību.

Piešķirto pārsūdzības tiesību patvaļīga sašaurināšana vai

atņemšana, liedzot pieeju kasācijas instances tiesai, esot

atzīstama par Satversmes 92. panta pārkāpumu.

Kritērijiem, pēc kuriem nosakāms, vai kasācijas tiesvedība ir

ierosināma, vajagot būt objektīviem, piemēram, tādiem, kas

noteikti Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksē un

Satversmes tiesas likuma regulējumā par Satversmes tiesas

kolēģijas tiesībām atteikties ierosināt lietu. Turklāt apstrīdētā

norma kopsakarā ar citām CPL normām faktiski pieļaujot to, ka

senatoru kolēģijas lēmums var neietvert tā pamatojumu.

Atsaucoties uz Satversmes tiesas un ECT praksi, Pieteikumu

iesniedzējas norāda, ka Satversmes 92. pantā paredzēto

tiesību ierobežojumi esot nosakāmi tikai pašos nepieciešamākajos

gadījumos un nevarot būt tādi, kas pēc būtības liegtu īstenot

tiesības uz taisnīgu tiesu. Turklāt šādas Senāta rīcības sēdes

tiesības varot radīt tādu situāciju, ka atsevišķi prettiesiski

spriedumi tiek atzīti par tiesiskiem, jo tie netiek skatīti pēc

būtības, bet tiek izvērtēti vienīgi pēc subjektīviem

kritērijiem.

Pieteikumu iesniedzējas arī norāda, ka apstrīdētajai normai,

kaut arī tā ir noteikta ar likumu, nav leģitīma mērķa. Apstrīdētā

norma nenodrošinot objektīvu un taisnīgu procesu tiesā un esot

vērsta uz kasācijas sūdzības iesniedzēja tiesību ierobežošanu

gadījumā, kad būtu ierosināma kasācijas tiesvedība.

Ar apstrīdēto normu uzliktais ierobežojums neesot samērīgs,

proti, sabiedrības ieguvums no iespējamās procesuālās ekonomijas

esot daudz maznozīmīgāks par kasācijas sūdzības iesniedzēja

procesuālo tiesību ierobežojumu. Apstrīdētā norma neesot vērsta

uz svarīgu sabiedrības interešu aizsardzību, jo sabiedrība esot

ieinteresēta, lai tiesa būtu taisnīga un objektīva, turklāt

procesuālās ekonomijas nodrošināšanai varot kalpot arī mazāk

ierobežojoši līdzekļi, kuru izmantošanas iespējamību likumdevējs

neesot apsvēris.