3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas

Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju

izteiktajam viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 92. pantam.

Saeima norāda, ka apstrīdētā norma tika pieņemta, balstoties

uz Augstākās tiesas priekšlikumiem par iespējamo CPL

pilnveidošanu un kasācijas instances tiesas darba efektivizēšanu.

Turklāt apstrīdētā norma esot izveidota pēc analoģijas ar

Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL)

338.1 pantu.

Pēc Saeimas ieskata, Pieteikumu iesniedzēju sniegtā Satversmes

92. panta pirmā teikuma interpretācija acīmredzami

neatbilstot Satversmes tiesas līdzšinējai praksei šajā jautājumā.

Jēdziens "taisnīga tiesa" ne starptautisko dokumentu,

ne Satversmes 92. panta izpratnē negarantējot tiesības

ikvienu civillietu pārsūdzēt apelācijas un kasācijas instancē. No

tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietot valsts pienākums paredzēt

taisnīgu lietu izskatīšanas procedūru, nevis pienākums nodrošināt

pārsūdzību vairākās instancēs. Likumdevējs esot tiesīgs noteikt,

kādas lietas ir katras tiesu iestādes kompetencē un cik instancēs

dažādu kategoriju lietas ir skatāmas. Tādējādi Pieteikumu

iesniedzējām esot pilnībā nodrošinātas no Satversmes

92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesības. Atteikums

izskatīt lietu kasācijas kārtībā nevarot tikt vērtēts kā tiesību

uz taisnīgu tiesu ierobežojums, jo lietas izskatīšana divās

instancēs esot atzīstama par pietiekamu tiesas pieejamības

nodrošināšanai. Savukārt CPL, kas Pieteikumu iesniedzējām

nodrošinot tiesības iesniegt gan apelācijas, gan kasācijas

sūdzību, paredzot tām vēl labvēlīgāku regulējumu nekā Satversmes

92. panta pirmais teikums.

Apstrīdētās normas mērķis esot nodrošināt strīdu ātrāku un

efektīvāku izskatīšanu, mazināt tiesas noslogotību un ar

judikatūras palīdzību veidot stabilu tiesību sistēmu. Tas varot

tikt atzīts par Satversmes 92. pantā noteikto tiesību

ierobežošanas leģitīmu mērķi. Ņemot vērā kasācijas instances

būtību un publiski tiesisko interešu izšķirošo nozīmi tās

darbībā, likumdevējam esot iespēju robežās jāatbrīvo Senāta

Civillietu departaments no nepamatotu sūdzību izskatīšanas, lai

tas spētu pienācīgi veikt savu darbu. Apstrīdētā norma paredzot

saprātīgu, pārdomātu un samērīgu mehānismu šā mērķa īstenošanai

un tikai paplašinot Senāta rīcības sēdes funkcijas ar iespēju

likumā noteiktos gadījumos atteikties ierosināt kasācijas

tiesvedību.

Apstrīdētā norma neierobežojot personas tiesības iesniegt

kasācijas sūdzību, jo ikvienu iesniegto kasācijas sūdzību

izvērtējot senatoru kolēģija. Saeima vērš uzmanību uz to, ka

apstrīdētā norma ietver vārdu "var", - tas nozīmējot,

ka kasācijas tiesvedība var arī tikt ierosināta. Turklāt

apstrīdētā norma paredzot konkrētus priekšnoteikumus, ar kādiem

atteikums ierosināt kasācijas tiesvedību būtu pieļaujams, un

senatoru kolēģijai esot jāpārbauda, vai tie tiek ievēroti. Tāpat

Saeima uzsver, ka kasācijas tiesvedība nevarot tikt atteikta, ja

lietā ir neskaidrs, apšaubāms tiesas spriedums un senatoru

kolēģija nav pārliecināta par tā tiesiskumu.

Ņemot vērā minēto, Saeima uzskata, ka tiesvedība šajā lietā

būtu izbeidzama. Ja apstrīdētās normas atbilstība tomēr tiktu

vērtēta, Saeima lūdz atzīt to par atbilstošu Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.