16. pants

Vērtējot, vai no pamatojuma principa izriet prasība

lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā

norādīt tā motivāciju, ir jāņem vērā kasācijas instances tiesas

funkcijas un kasācijas tiesvedības īpatnības, civiltiesisko

attiecību raksturs, kā arī šā lēmuma nozīme civilprocesā un

tiesiskais regulējums, kas nosaka tā pieņemšanas procesu un

pamatu.

16.1. Lai gan lēmums par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību ir galīgais nolēmums civillietā, ar kura

spēkā stāšanos stājas spēkā arī pārsūdzētais spriedums (sk.

Civilprocesa likuma 250.38 panta ceturtās daļas 1.

punktu un 434. panta otrās daļas 1. punktu), ir jāņem vērā

tas, ka kasācijas instances tiesas kompetence būtiski atšķiras no

pirmās instances un apelācijas instances tiesas kompetences.

Proti, kasācijas instances tiesai nav jāpārvērtē lietas faktiskie

apstākļi vai jāpārbauda pierādījumi, bet tās uzdevums ir izvērtēt

pārsūdzētajā tiesas spriedumā veikto tiesību normu piemērošanu un

pārliecināties, ka tā ir veikta pareizi (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.

2013‑02‑01 10.1. punktu). Latvijā izveidotā kasācijas

institūta iezīme ir tā, ka kasācijas instances tiesā nozīme ir

vienlaikus gan publiski tiesiskajām, gan lietas dalībnieku

interesēm un tās nepieciešams savstarpēji līdzsvarot. Tomēr

publiski tiesiskajām interesēm kasācijas instances tiesā ir

galvenā nozīme, jo kasācijas instances tiesas primārais uzdevums

ir nodrošināt tiesību normu vienveidīgu interpretāciju un

piemērošanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2013‑02‑01 10.1. punktu un 2018. gada

14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12.2. punktu).

Ņemot vērā kasācijas instances tiesas nozīmi demokrātiskā

tiesiskā valstī, likumdevējam ir jānodrošina, ka šī tiesa

efektīvi īsteno savas funkcijas. Tas nozīmē, ka likumdevējam

citstarp ir jāatslogo kasācijas instances tiesa no nepamatotu

sūdzību izskatīšanas un nebūtisku uzdevumu veikšanas, lai tās

resursi varētu tikt efektīvi izmantoti tādu lietu izskatīšanai,

kurām ir nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un

judikatūras veidošanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2013.

gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013‑02‑01 10.1.

punktu).

Pat ja viena lēmuma motivācijas formulēšana rakstveidā,

iespējams, neprasītu pārmērīgu resursu ieguldījumu, ir jāņem vērā

arī kasācijas instances tiesas - vienīgās augstākās instances

tiesas - kopējā noslodze. Piemēram, no Augstākās tiesas

iesniegtās informācijas izriet, ka ik gadu kasācijas kārtībā tiek

skatīts vairāk nekā tūkstotis civillietu - 1765 lietas 2016.

gadā, 1229 lietas 2017. gadā un 1025 lietas 2018. gadā. Aptuveni

70 procentos gadījumu tiek pieņemts lēmums par atteikšanos

ierosināt kasācijas tiesvedību - 1263 lēmumi par atteikšanos

ierosināt kasācijas tiesvedību tika pieņemti 2016. gadā, 838

lēmumi 2017. gadā un 706 lēmumi 2018. gadā (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 46. lp.). Tiesības nemotivēt lēmumus par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ļauj ilgtermiņā

ietaupīt vērā ņemamu kasācijas instances tiesas laika un darba

resursu apjomu un nodrošināt šo resursu efektīvu izlietojumu

kasācijas instances tiesas funkciju īstenošanai.

16.2. Pieteikuma iesniedzēja SIA "Spilbridge &

Partners", tiesībsargs un Latvijas Zvērinātu advokātu

kolēģija uzskata, ka attiecībā uz apstrīdētās normas satversmību

būtu izdarāmi tādi paši secinājumi kā spriedumā lietā Nr.

2017‑23‑01, ar kuru Satversmes tiesa atzina Kriminālprocesa

likuma tiesisko regulējumu, kas ļāva sastādīt lēmumu par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā

rezolūcijas veidā, nenorādot tā motivāciju, par neatbilstošu

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Savstarpēji salīdzinot dažādu tiesas procesu tiesisko

regulējumu, neapšaubāmi būtu iespējams atrast pat vairākas visiem

procesiem kopīgas pazīmes vai analoģiskas īpašības. Tomēr tās

nevarētu kalpot par pamatu secinājumam, ka šie procesi ir

vienādi, jo starp dažādiem tiesvedības procesiem ir objektīvas

atšķirības (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 17. punktu). Kriminālprocesam

un civilprocesam noteiktajā kārtībā tiesa vērtē atšķirīgas

tiesiskās attiecības. Atšķirīgi ir arī katra procesa mērķi un

principi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma

lietā Nr. 2016‑07‑01 27.2. punktu).

Lietā Nr. 2017‑23‑01 Satversmes tiesa secināja, ka atbilstoši

pamatojuma principam ir nepieciešams motivēt to, kādēļ kasācijas

sūdzībā sniegtie juridiskie argumenti par nepieciešamību

ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā ir noraidāmi. Tomēr

šis Satversmes tiesas secinājums tika pamatots ar to, ka

krimināltiesiskajās attiecībās valsts izlieto tai piemītošo varu,

lai piespiedu kārtā ietekmētu personu, tādā veidā, kas var radīt

nozīmīgas tiesiski sociālas sekas, proti, būtiski ierobežot

personas pamattiesības. Tieši tādēļ Satversmes tiesa atzina, ka

krimināltiesību materiālo un procesuālo normu pareizas

piemērošanas kontrolei ir sevišķi būtiska publiska nozīme (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr.

2017‑23‑01 14.-14.2. punktu).

Turpretim civiltiesiskā kārtībā tiek risināti strīdi par

personu privāttiesiskām attiecībām, kuras personas visbiežāk

nodibina brīvprātīgi un kuru ietvaros tās parasti bauda

līdzvērtīgas tiesības (sk.: Balodis K. Ievads civiltiesībās.

Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 21.-22. lpp.). Lai gan arī civiltiesiskā kārtībā

risināmie strīdi var būtiski ietekmēt atsevišķas Satversmē

ietvertās personu pamattiesības, civiltiesiska strīda sekas nevar

pielīdzināt kriminālatbildībai, kas ir smagākais iespējamais

juridiskās atbildības veids un var būtiski ietekmēt personas

dzīvi arī pēc kriminālsoda izciešanas (sal. sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103

13.2. punktu).

Tādēļ no Satversmes 92. pantā ietvertā pamatojuma principa

attiecībā uz kriminālprocesu izriet papildu tiesību aizsardzības

garantijas, kuras nevar automātiski attiecināt arī uz citiem

tiesvedības procesa veidiem. Līdz ar to Satversmes tiesas

secinājums lietā Nr. 2017‑23‑01 par nepieciešamību norādīt

motivāciju lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību

krimināllietā pats par sevi nenozīmē, ka analoģisks secinājums

būtu izdarāms arī attiecībā uz apstrīdēto normu, kas ir daļa no

civilprocesa tiesiskā regulējuma.

16.3. Lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību civillietā atbilstoši Civilprocesa likuma 464. pantam

tiek pieņemts koleģiāli un vienbalsīgi. Proti, saskaņā ar

Civilprocesa likuma 464. panta pirmo daļu jautājumu par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu izlemj Augstākās tiesas rīcības sēdē

departamenta priekšsēdētāja noteiktā kārtībā izveidota tiesnešu

kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Saskaņā ar šā panta otro daļu

gadījumā, kad kaut vai viens no tiesnešiem uzskata, ka lieta

izskatāma kasācijas instancē, tiesnešu kolēģija pieņem lēmumu par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Savukārt atbilstoši šā panta

trešajai daļai gadījumā, kad tiesnešu kolēģija vienbalsīgi

atzīst, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma, tā ar

savu rīcības sēdes lēmumu atsakās ierosināt kasācijas

tiesvedību.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka koleģialitātes principa

mērķis ir vispusīga attiecīgajā lietā būtisko tiesību jautājumu

apsvēršana, tos apspriežot un rodot atbilstošu tiesisku

risinājumu. Šis mērķis tiek sasniegts, koleģiāli izvērtējot

iespējamos risinājumus un nonākot pie taisnīga rezultāta. Līdz ar

to koleģialitātes principa ievērošana stiprina tiesas neatkarību

un objektivitāti, vienlaikus veicinot arī sabiedrības uzticēšanos

tiesu varai (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 13.3. punktu). Tādējādi lēmuma

par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību koleģiāla

pieņemšana nodrošina vispusīgu vērtējumu jautājumā par to, vai ir

pamats ierosināt kasācijas tiesvedību pēc konkrētās kasācijas

sūdzības.

16.4. Tiesnešu kolēģija ir tiesīga pieņemt lēmumu par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību kādā no Civilprocesa

likuma 464.1 pantā paredzētajiem gadījumiem.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmo

daļu tiesnešu kolēģijai ir pienākums atteikt kasācijas

tiesvedības ierosināšanu tad, ja kasācijas sūdzība neatbilst šā

likuma 450.-454. pantā noteiktajām formālajām prasībām. Šādā

gadījumā tiesnešu kolēģijai jākonstatē kasācijas sūdzības

neatbilstība kādai no minētajām prasībām un nav jānorāda

motivācija. Ja kasācijas tiesvedība tiek atteikta, pamatojoties

uz Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmo daļu, norāde

uz šā lēmuma tiesisko pamatu pati par sevi sniedz sūdzības

iesniedzējam nepieciešamo informāciju par šā lēmuma pieņemšanas

motīviem.

Savukārt gadījumā, kad kasācijas sūdzība atbilst tai likumā

noteiktajām formālajām prasībām un tiesa, kura taisījusi

pārsūdzēto spriedumu, nav izdarījusi kādu no Civilprocesa likuma

452. panta trešajā daļā paredzētajiem procesuālo tiesību normu

pārkāpumiem, kas katrā ziņā varēja novest pie lietas nepareizas

izspriešanas, tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai ir pamats

atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties uz

Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 1. punktu.

Proti, saskaņā ar šo normu tiesnešu kolēģija var atteikties

ierosināt kasācijas tiesvedību tad, ja tā konstatē, ka

attiecīgajos tiesību jautājumos ir izveidojusies judikatūra un

secina, ka pārsūdzētais spriedums tai atbilst.

Pēc tam tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai ir pamats

atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties uz šā

panta otrās daļas 2. punktu. Atbilstoši šai normai tiesnešu

kolēģija visupirms pārbauda, vai Augstākajai tiesai būtu

nepieciešams vienotas tiesu prakses nodrošināšanas vai tiesību

tālākveidošanas nolūkā izteikties par kasācijas sūdzībā

norādītajiem un pārsūdzētajā spriedumā risinātajiem tiesību

jautājumiem. Ja tiesnešu kolēģija secina, ka tas nav

nepieciešams, tā var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību

saskaņā ar šo normu, ja vien tai nav acīmredzama pamata uzskatīt,

ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir

nepareizs.

Arī piemērojot Civilprocesa likuma 464.1 panta

trešo daļu, tiesnešu kolēģijai ir jāizvērtē, vai Augstākajai

tiesai būtu nepieciešams izteikties par kasācijas sūdzībā

norādītajiem un pārsūdzētajā spriedumā risinātajiem tiesību

jautājumiem vienotas tiesu prakses nodrošināšanas vai tiesību

tālākveidošanas labad. Turklāt tiesnešu kolēģijai saskaņā ar

Civilprocesa likuma 464.1 panta trešo daļu jākonstatē,

ka strīds, par kuru iesniegta kasācijas sūdzība, ir mantiska

rakstura strīds un tā apmērs ir mazāks par 2000 euro.

Kad tiesnešu kolēģija savas rīcības brīvības ietvaros

pārliecinās par judikatūras esību vai tiesu prakses vienotību un

tiesību tālākveidošanas nepieciešamību konkrētajos tiesību

jautājumos, tā pēc būtības izvērtē šo tiesību jautājumu nozīmi

kasācijas instances tiesas publiskās funkcijas īstenošanā un

nepieciešamību kasācijas instances tiesai izteikties par šiem

jautājumiem. Atbilstoši pamatojuma principam šādam vērtējumam nav

nepieciešama motivācija. Savukārt tiesnešu kolēģijas vērtējums

par pārsūdzētā sprieduma atbilstību judikatūrai vai par tajā

ietvertā lietas iznākuma pareizību pēc būtības ir vērtējums par

to, vai kasācijas sūdzībā norādītie argumenti varētu būt par

pamatu pārsūdzētā sprieduma atcelšanai pilnībā vai vismaz daļā.

Ja tiesnešu kolēģija secina, ka pārsūdzētais spriedums atbilst

judikatūrai, persona par to var pārliecināties, iepazīstoties ar

attiecīgajām judikatūras atziņām. Savukārt tad, ja tiesnešu

kolēģija secina, ka nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka

pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs,

lietas dalībniekam ir zināma pārsūdzētajā spriedumā ietvertā

motivācija, kuru tiesnešu kolēģija atzinusi par kopumā

pareizu.

Tādējādi, ja tiesnešu kolēģija pieņem lēmumu par atteikšanos

ierosināt kasācijas tiesvedību, šajā lēmumā norādītais tiesiskais

pamats sniedz personai pietiekamu informāciju par atteikuma

iemesliem. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir

nostiprināta atziņa, ka no Konvencijas 6. panta neizriet prasība

norādīt motivāciju kasācijas instances tiesas lēmumā, ar kuru tā

atsaka kasācijas sūdzības izskatīšanu civillietā, pamatojoties uz

tiesību normu, kas tai paredz tiesības pieņemt šādu lēmumu

gadījumā, kad kasācijas sūdzībai nav izredžu tikt apmierinātai

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 21.

marta sprieduma lietā "Salé c. France", pieteikums Nr.

39765/04, 17. punktu).

Tādējādi, ņemot vērā civiltiesisko attiecību ietekmi uz

personas tiesībām, kasācijas instances tiesas funkcijas un

kasācijas tiesvedības īpatnības, kā arī šā lēmuma pieņemšanas

procesu un pamatu, Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

ietvertais pamatojuma princips neprasa lēmumā par atteikšanos

ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā norādīt tā

motivāciju.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma 464. panta

4.1 daļu, ciktāl tā attiecas uz lēmumu par atteikšanos

ierosināt kasācijas tiesvedību, par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele