15. pants

Atsevišķa procesuālā dokumenta veidā sastādīta

tiesas vai tiesneša lēmuma saturu nosaka Civilprocesa likuma 230.

pants, kura pirmā daļa paredz, ka lēmums sastāv no ievaddaļas,

aprakstošās, motīvu un rezolutīvās daļas. Atbilstoši šā panta

otrajai, trešajai un ceturtajai daļai lēmuma ievaddaļā norāda

lēmuma pieņemšanas laiku un vietu, tiesas nosaukumu un sastāvu,

lietas dalībniekus un strīda priekšmetu, aprakstošajā daļā -

jautājumus, par kuriem pieņemts lēmums, bet motīvu daļā -

konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas vai

tiesneša secinājumi un argumenti, kā arī normatīvos aktus, pēc

kuriem tiesa vadījusies. Savukārt lēmuma rezolutīvā daļa

atbilstoši šā panta piektajai daļai ietver tiesas vai tiesneša

nolēmumu, proti, izlemjamā jautājuma risinājumu, kā arī lēmuma

pārsūdzēšanas kārtību un termiņus.

Saskaņā ar apstrīdēto normu tiesnešu kolēģija savas rīcības

brīvības ietvaros var lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību sastādīt rezolūcijas veidā, ievērojot Civilprocesa

likuma 229. panta otrās daļas noteikumus. Atbilstoši Civilprocesa

likuma 229. panta otrās daļas trešajam teikumam lēmumā, kas tiek

sastādīts rezolūcijas veidā, norāda tā pieņemšanas laiku un

vietu, tiesas nosaukumu un sastāvu, kā arī tiesas vai tiesneša

nolēmumu jeb izlemjamā jautājuma risinājumu. Vienlaikus jāņem

vērā, ka atbilstoši pamatojuma principam ikvienam tiesas vai

tiesneša nolēmumam jāietver arī nolēmuma tiesiskais pamats. Tādēļ

Civilprocesa likuma 229. panta otrās daļas trešais teikums

kopsakarā ar 230. panta pirmo daļu ir interpretējams atbilstoši

pamatojuma principam tādējādi, ka rezolūcijas veidā sastādīts

tiesas vai tiesneša lēmums satur ne tikai tiesas vai tiesneša

izraudzīto jautājuma risinājumu, bet arī tā tiesisko pamatu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 229. panta otrās daļas trešajam

teikumam kopsakarā ar šā likuma 230. pantu rezolūcijas veidā

sastādītā nolēmumā nav jānorāda tā motivācija. Tātad apstrīdētā

norma paredz Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas tiesības

sastādīt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību

civillietā, nenorādot tajā motivāciju.

No informācijas, ko iesniegusi Augstākā tiesa, izriet, ka, pēc

Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu ieskata, par

rezolūcijas veidā sastādītu lēmumu uzskatāms tikai tāds lēmums,

kas noformēts kā uzraksts uz cita dokumenta (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 47. lp.). Arī pieaicinātā persona R. Gulbis

pauž līdzīgu viedokli (sk. lietas materiālu 2. sēj. 58.

lp.).

Taču Civilprocesa likuma 229. panta otrās daļas trešais

teikums vienīgi noteic rezolūcijas veidā sastādīta lēmuma saturu

un no tā neizriet prasība obligāti noformēt šādu lēmumu kā

uzrakstu uz cita dokumenta. Šā vienkāršotā lēmuma veida mērķis ir

atslogot tā sastādītāju, jo lēmuma motivācijas formulēšana

rakstveidā prasa papildu laiku un darbu. Tādēļ, vērtējot, vai

lēmums ir sastādīts rezolūcijas veidā atbilstoši Civilprocesa

likuma 229. panta otrās daļas trešajam teikumam, izšķiroša nozīme

ir tam, vai lēmums satur tā pieņemšanas motivāciju. Ja vien

tiesību normas tieši neparedz tiesas vai tiesneša pienākumu

rezolūcijas veidā sastādītu lēmumu noformēt kā uzrakstu uz cita

dokumenta vai kā atsevišķu dokumentu, izšķiršanās par tā

noformēšanu ir tiesību normu piemērošanas jautājums.

No Augstākās tiesas sniegtās informācijas arī izriet, ka

Augstākās tiesas Civillietu departamenta praksē lēmumus par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību mēdz sastādīt motivēta

lēmuma veidā gadījumos, kad nav pamata kasācijas tiesvedības

ierosināšanai, bet tiesnešu kolēģija tomēr saskata nepieciešamību

sniegt vērtējumu par konkrētiem tiesību jautājumiem (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 47.-48. lp.). Taču atbilstoši

apstrīdētajai normai lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību var tikt sastādīts arī nemotivēta lēmuma veidā.

Līdz ar to, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam pamatojuma

principam, Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai pamatojuma principam

atbilst tāds tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram tiesnešu

kolēģija savas rīcības brīvības ietvaros var sastādīt lēmumu par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā, arī

nenorādot tā motivāciju.