9. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

vadošais konsultants Mg. iur. Martins Osis - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Apstrīdētā norma neliedzot lēmumu par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību sastādīt motivēta lēmuma veidā. Šādi lēmumi

varot tikt sastādīti gan bez motivācijas, gan ar atsevišķiem

argumentiem, gan motivēta lēmuma veidā, bet praksē gandrīz nekad

netiekot sastādīti motivēta lēmuma veidā. Tomēr, ja tiesiskais

regulējums nosaka pienākumu vai iespēju motivēt tiesas lēmumu,

kas tiek izmantota, tad motivācijai vajagot būt pienācīgai.

Civilprocesa vēsturiskais tiesiskais regulējums sākotnēji

neesot paredzējis iespēju sastādīt galīga rakstura nolēmumus

nemotivētas rezolūcijas veidā. Apstrīdētā norma ļaujot pieņemt

galīgo nolēmumu civillietā nemotivētas rezolūcijas veidā un

tādējādi pieļaujot atkāpi no vēsturiskā rezolūcijas lietojuma

civilprocesā. Šajā ziņā esot jāņem vērā tas, ka pārējie nolēmumi,

kas saskaņā ar Civilprocesa likuma normām var tikt pieņemti

rezolūcijas veidā, ir procesuāla rakstura nolēmumi. Tādējādi

apstrīdētā norma bez pienācīga pamatojuma vienādojot procesuāli

nesalīdzināmus lēmumus.

Lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību varot

tikt pieņemts gan sakarā ar kasācijas sūdzības formāliem

trūkumiem, gan tiesnešu kolēģijas apsvērumiem par judikatūru un

tiesību tālākveidošanu. Apstrīdētā norma ļaujot lēmumu par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību sastādīt rezolūcijas

veidā neatkarīgi no šā lēmuma pieņemšanas pamata. Šāda pieeja

neesot pamatota, jo lietas nozīme vienotas tiesu prakses

nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā nevarot tikt uzskatīta

par formālu kritēriju un šāds atteikuma pamats sūdzības

iesniedzējam nebūšot saprotams bez papildu motivācijas. Lēmumam

par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību vajagot būt

balstītam uz iepriekš formulētiem motīviem. Šo motīvu formāla

atspoguļošana lēmumā nevarot radīt pārmērīgu slodzi. Esot

apšaubāms tas, ka, pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērots labas

likumdošanas princips. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums neesot piemērotākais un efektīvākais līdzeklis

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Secinājumu

daļa