18. pants

Izskatot lietu pēc personas konstitucionālās

sūdzības, Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt tādas tiesību

normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, kura

faktiski ir aizskārusi personas pamattiesības. Tādējādi, izskatot

lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska

nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros

apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja

pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 12. punktu).

Satversmes tiesa, veicot tiesību normu kontroli pēc

konstitucionālās sūdzības, ir saistīta ar lietas faktiskajiem

apstākļiem un pieteikumā izklāstīto argumentāciju (juridisko

pamatojumu). Turklāt obligāts lietas izskatīšanas priekšnoteikums

ir tiesas pienākums uzklausīt institūciju, kuras izdotā norma

(akts) tiek apstrīdēta. Proti, šai institūcijai ir tiesības

iesniegt Satversmes tiesā atbildes rakstu ar lietas faktisko

apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 3. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2008-46-0306 4. punktu).

18.1. Saskaņā ar apstrīdēto CPL 483. pantu protestu var

iesniegt 10 gadu laikā kopš nolēmuma spēkā stāšanās dienas.

Pieteikuma iesniedzēji protesta iesniegšanai paredzēto 10 gadu

termiņu konstitucionālajā sūdzībā norādījuši un tā neatbilstību

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam traktējuši kā lietas

dalībnieku procesuālo tiesību ierobežojumu. Šā sprieduma 16.

punktā Satversmes tiesa atzina, ka protesta iesniegšana nav

uzskatāma par procesuālo tiesību ierobežojumu, tāpēc Pieteikuma

iesniedzēju konstitucionālā sūdzība šajā daļā atzīstama par

nepamatotu. Turklāt viens no lietas faktiskajiem apstākļiem ir

arī tas, ka protests Pieteikuma iesniedzēju civillietā iesniegts

triju mēnešu laikā no galīgā nolēmuma spēkā stāšanās dienas.

Arī Saeima savā atbildes rakstā atbilstoši lietas faktiskajiem

apstākļiem un konstitucionālajā sūdzībā sniegtajam juridiskajam

pamatojumam ir norādījusi konstitucionālās sūdzības prasījuma

robežas un noliegusi konstitucionālās sūdzības pamatotību. Proti,

Saeima atbildes rakstā norādījusi: "Lai gan pieteikuma

iesniedzēji apstrīdējuši konkrētas Civilprocesa likuma normas, no

iesniegtās konstitucionālās sūdzības izriet, ka pieteikuma

iesniedzēji apšauba ar apstrīdētajām normām ģenerālprokuroram un

Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības

departamenta virsprokuroram piešķirto tiesību - proti, tiesību

iesniegt protestu - atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 64.

lpp.).

Tādējādi izskatāmajā lietā nav pamata izvērtēt jautājumu par

pieļaujamo protesta iesniegšanas termiņu (CPL 483. pants).

18.2. No Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātiskas

republikas jēdziena izriet valsts varas pienākums savā darbībā

ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

2010-02-01 4. punktu). Visupirms tas nozīmē, ka likumdevējam

ir pienākums periodiski apsvērt, vai tiesiskais regulējums

joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā

veidā nebūtu pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9.5.

punktu, 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106

17.3. un 18.8. punktu, 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-01-01 26. punktu un 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-22-01 18.3. punktu).

Turklāt tiesiskas valsts princips prasa, lai Satversmes tiesa

atbilstoši tās kompetencei nodrošinātu tādas tiesību sistēmas

pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts Satversmei

vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām neatbilstošs

tiesiskais regulējums.

Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka ECT, izskatot

lietas par protesta institūta atbilstību res judicata

principam, norādījusi: tām valstīm, kurās attiecīgā sistēma

pastāv, ir jāgādā par to, lai pēc protesta ierosināto lietu

izskatīšana nebūtu ilgstoša vai pat bezgalīga. Pārāk ilgs

protesta iesniegšanas termiņš noved pie spēkā esošu nolēmumu

nenoteiktības un nav savietojams ar tiesiskās stabilitātes

principu, kas ir tiesiskas valsts un tiesību uz taisnīgu tiesu

neatņemama sastāvdaļa [sk., piemēram, ECT 2006. gada 21.

septembra sprieduma lietā "Borshchevskiy v Russia",

iesniegums Nr. 14853/03, 47. - 50. paragrāfu, kā arī Eiropas

Padomes Ministru komitejas 2006. gada 8. februāra rezolūciju

ResDH (2006)1,

https://wcd.coe.int/ViewDoc.jsp?Ref=ResDH%282006%291&Sector=secCM&Language=lanEnglish,

aplūkots 2013. gada 14. decembrī].

Līdz ar to Saeimai de lege

ferenda ir pienākums apsvērt CPL 483. pantā paredzēto

protesta iesniegšanas termiņu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 3. un 6. punktu, kā arī 30. - 32. pantu, Satversmes

tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma 483. un

484. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris