17. pants

CPL definē protesta iesniegšanas priekšnoteikumus:

protests iesniedzams par spēkā stājušos nolēmumu, tas iesniedzams

sakarā ar būtiskiem procesuālo vai materiālo tiesību normu

pārkāpumiem, un to var iesniegt tikai par tādiem nolēmumiem, kuri

pieņemti pirmās instances tiesā izskatītās lietās un nav

pārsūdzami. Visi minētie priekšnoteikumi ievērojami katrā

protesta iesniegšanas gadījumā un veido protesta iesniegšanas

tiesiskā pamata pamatpazīmes. Turklāt protestu var iesniegt

vienīgi tad, ja konstatējams vismaz viens no CPL 483. pantā

norādītajiem apstākļiem, proti, vismaz viena no protesta

iesniegšanas tiesiskā pamata papildpazīmēm, un tās ir šādas: 1)

tiesas nolēmums nav pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā no

lietas dalībniekiem neatkarīgu iemeslu dēļ; 2) ar nolēmumu

aizskartas valsts vai pašvaldību iestāžu tiesības; 3) ar nolēmumu

aizskartas to personu tiesības, kuras nav bijušas lietas

dalībnieki (plašāk sk.: Osis M. Īpašs protests civilprocesā.

Jurista Vārds, 2009. gada 10. novembris, Nr. 45).

Tātad protestu nevar iesniegt, ja nav izpildījušies likumā

paredzētie priekšnoteikumi. Proti, protesta institūts ir veidots

kā galīgais tiesību aizsardzības instruments - papildu garantija

gadījumā, kad nav citu tiesību aizsardzības līdzekļu. Līdz ar to

protesta iesniegšanas pamatā var būt vienīgi tādi apstākļi, kas

varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas pēc būtības vai

atsevišķa procesuāla jautājuma nepareizas izlemšanas (plašāk

sk.: Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Autoru kolektīvs

prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2012, 892. - 893. lpp.).

17.1. Apstrīdētais CPL 483. pants prokuroriem piešķir

tiesības iesniegt protestu. Taču Satversmes tiesa jau iepriekš

norādījusi, ka praksē protesta iesniegšana lielākoties ir

saistīta ar tiesību aizskārumiem, kurus konstatē nevis

Civilprocesa likumā noteiktās amatpersonas, bet gan tās personas,

kuru intereses ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir aizskartas

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā

Nr. 2012-13-01 15.1. punktu). Ja šāda persona konstatē savu

tiesību aizskārumu, tai ir tiesības ar motivētu iesniegumu

vērsties pie prokurora un lūgt, lai tas iesniedz protestu par

konkrētu tiesas nolēmumu. Protesta iesniegšanas tiesisko pamatu

visupirms vērtē prokurori. Šo amatpersonu kompetencē ietilpst

protesta iesniegšanas pamatu veidojošo pamatpazīmju un

papildpazīmju izvērtēšana. Prokuroru pienākums ir vispusīgi

izvērtēt konkrētās lietas apstākļu atbilstību Civilprocesa likumā

paredzētajiem kritērijiem un vienīgi tādā gadījumā, ja rodas

pamatotas aizdomas par būtisku materiālo vai procesuālo tiesību

normu pārkāpumu, iesniegt protestu. Tātad tieši sākotnējā

sūdzības izvērtēšana Ģenerālprokuratūrā novērš iespēju virzīt uz

Augstāko tiesu nepamatotu sūdzību par spēkā stājušos pirmās

instances tiesas nolēmumu un ierobežo spēkā esošo galīgo nolēmumu

pārskatīšanu.

17.2. Vienlaikus jāņem vērā arī tas, ka protesta

iesniegšana pati par sevi nebūt nenozīmē, ka konkrētajā gadījumā

ir tiesisks pamats protesta apmierināšanai. Atbilstoši CPL 464.

pantam kasācijas tiesvedības pieļaujamību vērtē Augstākās tiesas

tiesnešu - senatoru kolēģija triju senatoru sastāvā rīcības sēdē.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka vienīgi pēc pilnvērtīgas

iepazīšanās ar visiem lietas materiāliem senatoru kolēģija var

izdarīt secinājumus par kasācijas tiesvedības ierosināšanas

nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 12. punktu). Tādējādi arī šajā

protesta izvērtēšanas posmā tiek pārbaudīts, vai spēkā esošs

galīgs tiesas nolēmums pieņemts, pieļaujot būtiskus materiālo un

procesuālo normu pārkāpumus, kas varēja novest pie netaisnīga

lietas iznākuma, un vai šis nolēmums jāizvērtē kasācijas

tiesvedības ietvaros.

17.3. Ja senatoru kolēģija nolēmusi ierosināt lietu pēc

iesniegtā protesta, tad protests tiek vērtēts pēc būtības.

Augstākās tiesas Senāts iesniegto protestu skata saskaņā ar CPL

regulējumu, kas noteikts lietu izskatīšanai pēc kasācijas

sūdzībām. Turklāt CPL 464. panta ceturtā daļa noteic, ka ar

senatoru kolēģijas vienbalsīgu lēmumu lietu var nodot

izskatīšanai kasācijas kārtībā Senāta paplašinātā sastāvā.

Savukārt, izskatot protestu pēc būtības, Senāta pienākums ir

gādāt, lai tiktu ievērotas arī personu tiesības uz taisnīgu

tiesu, proti, ņemt vērā Konvencijas 6. pantu un tā

interpretācijai sniegtās ECT atziņas. Tieši uz Senātu gulstas

pienākums katrā konkrētajā lietā, kas ierosināta pēc protesta,

līdzsvarot tiesiskās stabilitātes un taisnīguma principus.

Saskaņā ar res judicata principu nevienam nav tiesību lūgt

pārskatīt galīgu un spēkā stājušos spriedumu ar mērķi panākt

atkārtotu lietas izspriešanu. Vienīgais sprieduma atcelšanas

pamats ir būtiska tiesas kļūda, kas novedusi pie lietas

nepareizas izspriešanas pēc būtības, ja tās rezultātā būtiski

pārkāptas cilvēka pamattiesības, vairāku personu tiesības un

likumīgās intereses vai citas ar likumu aizsargājamas publiskās

intereses. Par sprieduma atcelšanas pamatu nevar būt tikai dažādu

tiesu atšķirīgie viedokļi par lietas izskatīšanas iznākumu

(sal. sk. ECT 2003. gada 24. jūlija sprieduma lietā

"Ryabykh v. Russia", iesniegums Nr. 52854/99, 52.

paragrāfu).

Senāta sniegtais vērtējums ir galīgais secinājums par protesta

pamatotību un res judicata principa ierobežošanu katrā

konkrētajā gadījumā. Tikai tad, ja tiek konstatēti būtiski

pārkāpumi, spriedums tiek atcelts un nodots atkārtotai

izskatīšanai pirmās instances tiesai. Līdz ar to likumdevējs,

pieņemot apstrīdētās normas, ir radījis tādu mehānismu, kas ļauj

vairākās pakāpēs savstarpēji izsvērt gan taisnīguma principu, gan

tiesiskās stabilitātes principu.

Tādējādi apstrīdētās normas

nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu un atbilst Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam.