9. pants

Personas pamattiesību aizsardzība ir viens no

demokrātiskas tiesiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem.

Valstij jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras

tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu). Tāpēc personas

tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir līdzeklis šā mērķa

sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta

sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 secinājumu daļas 10. punktu),

jo tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī

citu personas pamattiesību aizsardzība.

Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu

tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par

absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Satversmes tiesa

jau vairākkārt norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir

vienas no svarīgākajām personas tiesībām, tāpēc to ierobežojumi

nosakāmi tikai izņēmuma gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2006.

gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 10.

punktu).

Tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot tiktāl, ciktāl tās

netiek atņemtas pēc būtības. Ja šāds ierobežojums tomēr ir

noteikts, tad jāizvērtē, vai tas izdarīts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai

ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu).