14. pants

Satversmes tiesa jau atzina, ka nepieciešamība

šķīrējtiesas procesā nodrošināt citstarp pušu līdztiesību,

šķīrējtiesnešu neatkarību un objektivitāti un pušu iespēju tikt

uzklausītām ir vērsta uz to, lai šis process būtu taisnīgs,

proti, uz to, lai tas atbilstu taisnīguma principam (sk. šā

sprieduma 9.1. punktu). Taisnīguma princips ir ievērots, ja

likumdevēja veiktie šķīrējtiesas procesa uzraudzības pasākumi

attiecas uz visiem šķīrējtiesas procesiem un to dalībnieku

iebildumiem pret šajos procesos notikušiem būtiskiem procesuāliem

pārkāpumiem.

14.1. Satversmes tiesa atzīst, ka ir iespējamas

situācijas, kad šķīrējtiesas process, kaut arī tajā notikuši

procesuāli pārkāpumi, noslēdzies ar spriedumu, kura izpildei

nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar

pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, taču ieinteresētā puse

to nedara.

14.1.1. Šīs situācijas var būt saistītas ar to, ka

likumdevējs ieinteresētajai pusei ir devis salīdzinoši ilgu

laiku, lai tā veiktu šķīrējtiesas sprieduma izpildei Latvijā

nepieciešamās darbības, tai skaitā vērstos vispārējās

jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu

šķīrējtiesas sprieduma izpildei.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 546. pantam izpildu dokumentu

var iesniegt izpildei 10 gadu laikā no tiesas vai tiesneša

nolēmuma spēkā stāšanās dienas, ja likumā nav noteikti citi

noilguma termiņi. Ar izpildes noilguma iestāšanos ieinteresētā

puse zaudē tiesības pieprasīt attiecīgā nolēmuma izpildi

piespiedu kārtā (sk. Senāta 2019. gada 16. aprīļa lēmuma lietā

Nr. SKC‑835/2019 (C20330105) 6.2. punktu). Ievērojot to, ka

saskaņā ar Civilprocesa likuma 539. panta pirmās daļas 5. punktu

šķīrējtiesas spriedumi izpildāmi šajā likumā noteiktajā tiesas

spriedumu izpildes kārtībā un ka normatīvajos aktos nav noteikts

atšķirīgs šķīrējtiesu spriedumu izpildes noilgums, minētais 10

gadu termiņš attiecināms arī uz šķīrējtiesu spriedumu izpildi.

Šajā ziņā Satversmes tiesa ņem vērā, ka vēršanās vispārējās

jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu

šķīrējtiesas sprieduma izpildei Latvijā ir šā sprieduma izpildes

priekšnoteikums un kļūtu bezjēdzīga, ja ieinteresētā puse

nevarētu attiecīgo izpildu rakstu iesniegt izpildei. No minētā

izriet, ka pieteikums par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas

sprieduma izpildei Latvijā iesniedzams, kamēr nav iestājies

izpildes noilgums. Proti, šķīrējtiesas spriedumu iespējams

izpildīt piespiedu kārtā, ja, pirmkārt, tas ir stājies spēkā un,

otrkārt, ieinteresētā puse vērsusies vispārējās jurisdikcijas

tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas

sprieduma izpildei Latvijā tā, lai paspētu saņemto izpildu rakstu

iesniegt tiesu izpildītājam desmit gadu laikā no attiecīgā

šķīrējtiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas. Tas nozīmē, ka šajā

termiņā ieinteresētā puse, īstenojot tās privātautonomiju, var

izvēlēties, vai un kad ar minēto pieteikumu vērsties vispārējās

jurisdikcijas tiesā.

Kamēr ieinteresētā puse nav vērsusies vispārējās jurisdikcijas

tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas

sprieduma izpildei Latvijā, personai, pret kuru taisīts

šķīrējtiesas spriedums, (turpmāk arī - parādnieks) nav iespēju

iebilst pret šķīrējtiesas procesa norisi un tajā izdarītiem

būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem un tādējādi tiek pieļauta

tiesiski nenoteikta situācija (sk. arī Dr. iur. Laura

Rasnača viedokli lietas materiālu 6. sēj. 142. lp.). Tomēr

tiesiskās drošības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt

tiesisko attiecību stabilitāti (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 7.

punktu). Tiesas procesa taisnīguma prasība paredz, ka persona

spēj savas tiesības aizstāvēt saprātīgā laika posmā, un tādējādi

ievieš tiesiskajās attiecībās tiesisko skaidrību un noteiktību

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā

Nr. 2012‑06‑01 13.3.2. punktu). Pretējā gadījumā persona

nebūs spējīga ar zināmu noteiktību plānot savu dzīvi vai darbību

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma

lietā Nr. 2020‑14‑01 12. punktu). Tātad atbilstoši tiesiskās

drošības principam valstij jānodrošina, ka ar vēršanos valsts

tiesā saprātīgā laika posmā personas tiesiskajās attiecībās tiek

novērstas neskaidrības un atrisināti ar tām saistītie strīdi. Tā

kā persona var novērst šādas neskaidrības un risināt ar tām

saistītos strīdus arī šķīrējtiesā un viena no galvenajām

šķīrējtiesas procesa priekšrocībām ir tā ātrums un sprieduma

galīgums, iepriekš minētās tiesiskās drošības prasības vēl jo

vairāk attiecināmas arī uz šķīrējtiesas procesa rezultātu.

Izskatāmajā lietā tas nozīmē, ka tiesiskās drošības princips

prasa, lai persona varētu saprātīgā laika posmā iebilst pret

šķīrējtiesas procesā notikušiem būtiskiem procesuāliem

pārkāpumiem, izmantojot valsts izveidoto šķīrējtiesas procesa

uzraudzības mehānismu. Tomēr gadījumos, kad šķīrējtiesas process,

kaut gan tajā notikuši procesuāli pārkāpumi, noslēdzies ar

spriedumu, kura izpildei nepieciešams saņemt izpildu rakstu, taču

ieinteresētā puse nav vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar

pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma

izpildei Latvijā, parādniekam šādu iespēju nav.

Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka iepriekš minētajā

situācijā pastāvošā tiesiskā nenoteiktība var negatīvi ietekmēt

parādnieka tiesisko stāvokli (sal. sk. Satversmes tiesas 2020.

gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2020‑08‑01 12.1. punktu). Piemēram, saskaņā ar Parādu

ārpustiesas atgūšanas likuma 12. panta ceturtās daļas 2. punktu

parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs veidot

parādvēstures datubāzi, iekļaujot tajā informāciju par parādnieku

un tā parādu, citstarp tad, ja parādnieks ir rakstveidā izteicis

iebildumus pret parāda esību vai tā apmēru, bet šķīrējtiesa ir

atzinusi par pamatotu kreditora vai parāda atgūšanas pakalpojuma

sniedzēja prasību par parāda saistību izpildi un spriedums

stājies likumīgā spēkā. Tā kā atbilstoši minētā panta trešajai

daļai parādvēstures datubāzes mērķis ir sniegt informāciju

trešajai personai, lai tā varētu novērtēt fiziskās personas spēju

izpildīt maksājuma saistības, neiespējamība parādniekam iebilst

pret šķīrējtiesas procesa trūkumiem vispārējās jurisdikcijas

tiesā Latvijā var būtiski apdraudēt viņa intereses.

Tādējādi situācija, kad šķīrējtiesas process, lai gan tajā ir

notikuši procesuāli pārkāpumi, noslēdzies ar spriedumu, kura

izpildei nepieciešams saņemt izpildu rakstu, taču ieinteresētā

puse nav vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu

par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei

Latvijā un kad parādniekam nav iespējas valsts uzraudzības

mehānisma ietvaros iebilst pret būtiskiem šķīrējtiesas procesā

notikušiem pārkāpumiem, ir pretrunā ar tiesiskās drošības

principu.

14.1.2. Situācijas, kad ieinteresētā puse nav vērsusies

vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta

izsniegšanu, var būt saistītas arī ar to, ka parādnieks vai tā

aktīvi neatrodas Latvijā un attiecīgi šķīrējtiesas spriedums ir

atzīstams un izpildāms ārvalstīs. Šajā ziņā lietas materiālos

pausts viedoklis, ka šķīrējtiesas sprieduma atzīšanu un izpildi

var pieprasīt ārvalstīs, kā tas ir Pieteikuma iesniedzējas

gadījumā, un ka šādos gadījumos Latvijā pastāvošā šķīrējtiesas

procesa uzraudzība nav pietiekama (sk. pieteikumu un

tiesībsarga viedokli lietas materiālu 1. sēj. 21. lp. un 3. sēj.

39. lp.).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka gadījumos, kad

šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms kādā ārvalstī,

parādniekam nav nekādu tiesisku līdzekļu aizstāvībai pret,

iespējams, prettiesisku šķīrējtiesas spriedumu (sk. Satversmes

tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09‑01 22.

punktu). Šādos gadījumos parādnieks nevar Latvijā iebilst

pret šķīrējtiesas procesā notikušajiem pārkāpumiem, jo

ieinteresētā puse nevērsīsies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar

pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma

izpildei. Turklāt Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka

šķīrējtiesas spriedumu atzīšana un izpilde ārvalstīs ir regulēta

Ņujorkas konvencijā, kuras III pantā noteikts, ka atzīšanas un

izpildes process ārvalstīs notiek atbilstoši attiecīgās ārvalsts

procesuālajām tiesību normām. Lai gan Ņujorkas konvencijas V

pantā ir noteikti gadījumi, kuros atspoguļoti citstarp tādi

būtiski šķīrējtiesas procesā pieļauti procesuāli pārkāpumi, kuru

dēļ ārvalsts tiesa var atteikt attiecīgā šķīrējtiesas sprieduma

atzīšanu un izpildi, šī norma ārvalsts tiesai paredz tiesības,

bet ne pienākumu to darīt. Tas nozīmē, ka šķīrējtiesas procesā

notikušo būtisko procesuālo pārkāpumu novēršana var būt atkarīga

no tā, vai attiecīgā valsts ir demokrātiska, tiesiska un aizsargā

pamattiesības. Latvijas valsts nevar nodrošināt to, ka visos

gadījumos, atzīstot un izpildot šķīrējtiesas spriedumu ārvalstīs,

patiešām tiks veikta efektīva šķīrējtiesas procesa

uzraudzība.

14.2. Satversmes tiesa atzīst, ka atsevišķos gadījumos

šķīrējtiesas sprieduma izpildei vispār nav nepieciešams vērsties

vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta

izsniegšanu, piemēram, tad, ja ar šķīrējtiesas spriedumu tiek

konstatēts kāda neskaidra līguma noteikuma saturs. Arī šādos

gadījumos šķīrējtiesas procesā var būt notikuši būtiski

procesuāli pārkāpumi, tomēr tam šķīrējtiesas procesa dalībniekam,

pret kuru taisīts attiecīgais šķīrējtiesas spriedums, nav nekādu

iespēju prasīt no valsts uzraudzību pār šķīrējtiesas procesu un

tajā, iespējams, notikušajiem pārkāpumiem. Satversmes tiesa jau

iepriekš vērsusi likumdevēja uzmanību uz šo Latvijas šķīrējtiesu

regulējuma trūkumu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28.

novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09-01 22. punktu).

Situācijā, kurā Satversmes tiesa jau iepriekš vērsusi likumdevēja

uzmanību uz šķīrējtiesas procesa uzraudzības tiesiskā regulējuma

trūkumiem, likumdevējam ilgstoši neieviešot efektīvu šķīrējtiesas

procesa uzraudzības mehānismu, tiek mazināta sabiedrības

uzticēšanās ne tikai šķīrējtiesām, bet arī pašai valstij un

tiesībām.

Ievērojot iepriekš minēto, likumdevēja izveidotais

šķīrējtiesas procesa uzraudzības mehānisms neaptver gadījumus,

kad ieinteresētā puse ilgstoši nevēršas vispārējās jurisdikcijas

tiesā šķīrējtiesas sprieduma izpildei, kad šķīrējtiesas spriedums

atzīstams un izpildāms ārvalstīs vai kad šķīrējtiesas sprieduma

izpildei nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā

ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu. Tātad likumdevēja

veiktie šķīrējtiesas procesa uzraudzības pasākumi neattiecas uz

visiem šķīrējtiesas procesiem un to dalībnieku iebildumiem pret

šajos procesos notikušiem būtiskiem procesuālajiem pārkāpumiem un

šajā aspektā neatbilst taisnīguma principam.

Līdz ar to apstrīdētās normas,

ciktāl tās neparedz šķīrējtiesas procesa uzraudzību gadījumos,

kad ieinteresētā puse ilgstoši nevēršas vispārējās jurisdikcijas

tiesā šķīrējtiesas sprieduma izpildei, kad šķīrējtiesas spriedums

atzīstams un izpildāms ārvalstīs vai kad šķīrējtiesas sprieduma

izpildei nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā

ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, neatbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.