15. pants

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar šā likuma 31.

panta 11. punktu tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē

spēku apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Izmantojot minētajā normā piešķirtās tiesības, Satversmes

tiesai lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālās sūdzības, pēc

iespējas jānovērš personas pamattiesību aizskārums. Vienlaikus

tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus

Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu

būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr.

2019‑33‑01 15. punktu).

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valstij ir zināma rīcības

brīvība šķīrējtiesas procesa regulējuma noteikšanā (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr.

2004‑10‑01 9.1. punktu). Tas nozīmē, ka likumdevējam, lemjot

par šķīrējtiesas procesa uzraudzības mehānismiem, var būt

nepieciešams ņemt vērā tiesībpolitiskus argumentus. Savukārt

Satversmes tiesa tās kompetencē esošu jautājumu vērtē, ciktāl uz

to iespējams attiecināt juridiskos argumentus, tos nošķirot no

tiesībpolitiskajiem argumentiem (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2012‑03‑01 13.4. punktu).

Lai pieņemtu tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošina

šķīrējtiesas procesa uzraudzību arī gadījumos, kad ieinteresētā

puse ilgstoši nevēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā

šķīrējtiesas sprieduma izpildei, kad šķīrējtiesas spriedums

atzīstams un izpildāms ārvalstīs vai kad šķīrējtiesas sprieduma

izpildei nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā

ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, likumdevējam var

būt nepieciešams veikt padziļinātu un kompleksu izpēti. Proti,

likumdevējam, ņemot vērā tiesībpolitiskus argumentus, var būt

nepieciešams lemt par citstarp piemērotāko šķīrējtiesas procesa

uzraudzības mehānismu, brīdi, ar kuru uzsākama tā izmantošana,

personas tiesību pagaidu aizsardzības līdzekļiem tā izmantošanas

laikā, kā arī nepieciešamību nodrošināt tiesas kontroli pār

valsts īstenoto šķīrējtiesas procesa uzraudzību. Turklāt

likumdevējam jāņem vērā, ka šķīrējtiesas procesa uzraudzība, kuru

veic valsts tiesas, nedrīkst būt neparedzama un pārmērīgi

traucējoša, jo strīda skatīšana šķīrējtiesā ir balstīta uz strīda

pušu gribu (sk. arī: Explanatory Note by the UNCITRAL

secretariat on the 1985 Model Law on International Commercial

Arbitration as amended in 2006, para. 17. Pieejams:

uncitral.un.org). Ievērojot minēto, šā tiesiskā regulējuma

izstrādāšanai likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks. Kamēr

šāds regulējums nav pieņemts, arī Pieteikuma iesniedzējai nav

iespēju Latvijas tiesās iebilst pret konkrētajā šķīrējtiesas

procesā, iespējams, notikušiem būtiskiem procesuālajiem

pārkāpumiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma 534.,

534.1, 535., 536. un 537. pantu, ciktāl tas neparedz

šķīrējtiesas procesa uzraudzību gadījumos, kad ieinteresētā puse

ilgstoši nevēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā šķīrējtiesas

sprieduma izpildei, kad šķīrējtiesas spriedums atzīstams un

izpildāms ārvalstīs vai kad šķīrējtiesas sprieduma izpildei nav

nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar

pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, par neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un

spēkā neesošu no 2024. gada 1. marta.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš