2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Krievijas Federācijā

reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību "VZAIMNIJ

KREDIT" (oбщество с ограниченной ответственностью

"ВЗАИМНЫЙ КРЕДИТ"; turpmāk - Pieteikuma

iesniedzēja) - uzskata, ka Civilprocesa likuma 534.,

534.1, 535., 536. un 537. pants (turpmāk - apstrīdētās

normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 92. panta pirmajam teikumam.

Latvijas Republikā reģistrēta šķīrējtiesa 2019. gada 26.

novembrī taisījusi spriedumu, ar kuru uzlikusi Pieteikuma

iesniedzējai pienākumu atmaksāt aizdevumu un līgumsodu. Par

minēto šķīrējtiesas spriedumu Pieteikuma iesniedzēja uzzinājusi

no Krievijas Federācijas tiesu informatīvās sistēmas, kurā bijis

publicēts paziņojums, ka Sanktpēterburgas arbitrāžas tiesā tiks

izskatīts jautājums par šķīrējtiesas sprieduma atzīšanu un

izpildi Krievijas Federācijā. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja

norāda, ka tā ar konkrēto kreditoru nekad nav slēgusi nekādus

darījumus, tostarp nav slēgusi arī šķīrējtiesas līgumu, un ka

konkrētajā šķīrējtiesas procesā konstatējami arī citi procesuāli

pārkāpumi.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Cilvēktiesību konvencija) 6.

pantā ir ietverts valsts pienākums radīt tādu tiesisku mehānismu,

ar kuru šķīrējtiesu darbība tiktu kontrolēta. Valsts šo pienākumu

neesot izpildījusi, jo tās izveidotajās tiesās neesot iespējams

iesniegt pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu.

Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai esot liegtas tiesības uz pieeju

tiesai.

To, ka Latvijas tiesās nav iespējams prasīt šķīrējtiesas

sprieduma atcelšanu, varētu skaidrot ar centieniem nodrošināt

šķīrējtiesas procesa efektivitāti un mazināt vispārējās

jurisdikcijas tiesu noslodzi. Tomēr minētās intereses pašas par

sevi nevarot kalpot par pamatu tam, lai personai tiesības uz

taisnīgu tiesu tiktu atņemtas pēc būtības. Šīs intereses varot

aizsargāt ar Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, ja šķīrējtiesu spriedumi tiktu

pakļauti vispārējās jurisdikcijas tiesu kontrolei, tad, samazinot

Latvijas šķīrējtiesu skaitu, tiktu samazināts arī vispārējās

jurisdikcijas tiesu noslodzes pieaugums. Turklāt par vismaz

daļēji mazāk ierobežojošu līdzekli esot uzskatāma arī tāda

regulējuma ieviešana, kas šķīrējtiesas sprieduma izpildu raksta

izsniegšanas stadijā ļautu vispārējās jurisdikcijas tiesai

vienlaikus lemt arī jautājumu par šķīrējtiesas sprieduma

atcelšanu.

Pieteikuma iesniedzējai nodarītais kaitējums esot lielāks nekā

ar apstrīdētajām normām radītais sabiedrības ieguvums. Konkrētajā

situācijā, kad šķīrējtiesas sprieduma izpilde tiek prasīta

ārvalstīs, Pieteikuma iesniedzējai neesot nekādu iespēju

aizstāvēt pret attiecīgo šķīrējtiesas spriedumu savas

pamattiesības un likumiskās intereses, lai gan Pieteikuma

iesniedzēja neesot no šīm tiesībām brīvprātīgi atteikusies. Pat

ja Pieteikuma iesniedzēja būtu brīvprātīgi atteikusies no

tiesībām uz pieeju tiesai, tai neesot pieejami pat minimāli

drošības pasākumi, kas būtu samērīgi ar šādas atteikšanās

nozīmīgumu, proti, netiekot īstenota nekāda tiesu kontrole pār

šķīrējtiesas procesa objektivitāti un šķīrējtiesneša interešu

konfliktu. Vēl jo vairāk - atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūrā nostiprinātajām atziņām pat labprātīga

atteikšanās no tādām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām kā pušu

līdztiesība, tiesības tikt uzklausītam, šķīrējtiesnešu neatkarība

un objektivitāte neesot pieļaujama.