11. pants

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pantā

lietotais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus

aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu

varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga

tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process,

kurā lieta tiek izskatīta (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 2. punktu un 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

2006-12-01 9.3. punktu).

Šajā tiesību normā ietvertais jēdziens "taisnīga

tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process

nozīmē valsts pienākumu paredzēt garantijas tiesiskuma un

taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 18. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2012-02-0106 11.1. punktu). Atbilstoši šiem

principiem valstij ir pienākums izveidot juridisku mehānismu, ar

kura palīdzību ikviena persona, kuras tiesības ir prettiesiski

aizskartas vai pārkāptas, spētu panākt savu tiesību efektīvu

aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 7. punktu).

Tiesvedības mērķis ir galīgi atrisināt civiltiesisku strīdu

starp tiesību subjektiem un atjaunot aizskartās tiesības. Ar

tiesas spriedumu ir saprotams tiesas gala slēdziens lietā, tas

ir, lietas rezultāts (sk.: Bukovskis V. Civīlprocesa

mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 17., 426. un 427.

lpp.). Tiesvedības mērķi ir iespējams sasniegt, ja ir

nodrošināta tiesas nolēmuma izpilde. Līdz ar to Satversmes tiesa

atzīst, ka taisnīgas tiesas jēdzienā ietilpstošā personas tiesību

efektīva aizsardzība nav iedomājama bez spēkā esošu nolēmumu

izpildīšanas garantijām.

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1. punktu). Satversmes tiesa

jau iepriekš Satversmes 92. pantu ir interpretējusi kopsakarā ar

Konvencijas 6. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.

gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.1. punktu un

2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 7.

punktu). Līdz ar to ECT nolēmumos ietvertie secinājumi par

tiesībām uz taisnīgu tiesu ir izmantojami Satversmes 92. panta

pirmā teikuma satura noskaidrošanai.

Konvencijas 6. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības,

nosakot civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz taisnīgu

un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā,

ar likumu noteiktā tiesā."

ECT norādījusi, ka taisnīgas tiesas jēdziens ietver tiesības

prasīt, lai valsts nodrošina tiesas sprieduma efektīvu

izpildīšanu (sk., piemēram, ECT 2004. gada 22. jūnija

sprieduma lietā "Pini and Others v. Romania",

pieteikumi Nr. 78028/01 un 78030/01, 174. - 189. punktu un 2003.

gada 24. jūlija sprieduma lietā "Ryabykh v. Russia",

pieteikums Nr. 52854/99, 54. - 56. punktu). ECT arī ir

uzsvērusi, ka Konvencijas 6. pantā garantētās tiesības būtu

iluzoras, ja spēkā esošs tiesas nolēmums, kas nav pārsūdzams,

nebūtu izpildāms un tas savukārt radītu negatīvas sekas vienam no

lietas dalībniekiem. Līdz ar to tiesas sprieduma izpilde ir

tiesību uz taisnīgu tiesu neatņemama sastāvdaļa (sk. ECT 2002.

gada 7. maija sprieduma lietā "Burdov v. Russia",

pieteikums Nr. 59498/00, 34. punktu un 2014. gada 4. novembra

lēmuma lietā "Popov and others v. Russia", pieteikums

Nr. 20347/09, 17. punktu).

Ņemot vērā minēto, Satversmes 92. panta pirmais teikums ir

jātulko tādējādi, ka tas ietver tiesas sprieduma efektīvas

izpildīšanas garantijas, jo bez tām pārējie taisnīgas tiesvedības

principi zaudē savu jēgu.

Līdz ar to no Satversmes 92. panta

pirmā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt tiesību efektīvu

aizsardzību, citastarp tiesas nolēmuma izpildīšanu.