22. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts)

zaudē spēku.

Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2014. gada

28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu).

Satversmes tiesas praksē ir bijuši gadījumi, kad apstrīdētās

normas tūlītēja atcelšana nebija iespējama un tādēļ tiesa

noteica, ka apstrīdētā norma zaudē savu spēku no kāda brīža

nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu

un 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 18.

punktu). Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas

likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām

Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu.

Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu mainīs

darbiniekam, proti, personai, kurai nepieciešama īpaša tiesiskā

aizsardzība, piešķirto garantiju apjomu. Turklāt jāņem vērā, ka

darba devēja un darba ņēmēja tiesiskās attiecības reglamentē ne

tikai apstrīdētā norma, bet gan plaša un vienota tiesību normu

sistēma.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības

brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto

pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt

likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19.

decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada

2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu).

Satversmes tiesa atzīst, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir

dodams laiks, lai, ņemot vērā normatīvo aktu sistēmu, izvērtētu,

kā vislabāk līdzsvarot darba devēja un darbinieka tiesības.

Līdz ar to apstrīdētā norma ir

atzīstama par spēku zaudējušu no 2015. gada 1. novembra.