3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Apstrīdētajai normai identisks regulējums esot bijis ietverts

arī Latvijas Civilprocesa kodeksa 439. panta trešajā daļā.

Pieteikumu iesniedzējas nenoliedzot, ka pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un

tam ir leģitīms mērķis - nodrošināt darbinieka tiesības saņemt

veiktajam darbam atbilstošu darba samaksu un tādējādi iegūt sev

iztiku.

Samērīguma pārbaudes ietvaros esot nepieciešams izvērtēt, vai

apstrīdētā norma patiešām paredz Pieteikumu iesniedzēju norādīto

personas pamattiesību ierobežojumu. Neesot pareizi vadīties

vienīgi no tiesību normas vārdiskās jēgas. Ja norma tekstuāli

izteikta neprecīzi, esot jāņem vērā tās pieņēmēja patiesā griba.

Likumdevējs esot tiesīgs normā lietotajiem vārdiem piešķirt

specifisku juridisko nozīmi, kas varot arī atšķirties no

vispārējās prakses. Normā ietvertie jēdzieni esot jāiztulko

tiesību piemērotājam, turklāt jāiztulko konstitūcijai atbilstošā

veidā.

Apstrīdētās normas piemērošanas gaitā Senāts ar 2008. gada 29.

oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-375/2008 veicis judikatūras

maiņu, kas ietekmējusi apstrīdētās normas satura izpratni. Šajā

spriedumā, iztulkojot apstrīdēto normu sistēmiski ar Darba likuma

normām, esot secināts, ka darbiniekam izmaksātā atlīdzība par

darba piespiedu kavējumu uzskatāma par darba samaksu. Senāts

neesot apsvēris Satversmes normu piemērojamību jautājuma

izlemšanā, kā arī neesot vērtējis iespējamo otras puses tiesību

aizskārumu. Līdz judikatūras maiņai atlīdzība par darba piespiedu

kavējumu neesot uzskatīta par darba samaksu Darba likuma 59.

panta izpratnē un tādēļ apstrīdētā norma neesot attiecināta uz

šiem gadījumiem. Tādējādi apstrīdētās normas piemērošana, veicot

sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās par atlīdzības par

darba piespiedu kavējumu piedziņu, esot iespējama. Izskatāmajā

lietā pēc būtības esot apstrīdēta nevis procesuālā norma kā tāda,

bet gan tās piemērošanas prakse, kuras pārvērtēšana neesot

Satversmes tiesas kompetencē.

Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai,

jo skaidri nosakot, kādos gadījumos nav pieļaujams sprieduma

izpildīšanas pagrieziens. Civilprocesa likuma normas neparedzot

imperatīvu prasītāja aizsardzību, un regulējums par sprieduma

izpildīšanas pagriezienu esot aplūkojams sistēmiski ar

noteikumiem par sprieduma izpildīšanu nekavējoties. Saskaņā ar

Civilprocesa likuma 205. panta pirmo daļu esot nepieciešams

lietas dalībnieka lūgums noteikt, ka spriedums izpildāms

nekavējoties. Šāda lūguma izlemšanas sakarā tiesai saglabājoties

rīcības brīvība. Atbilstoši Senāta praksei tiesības noteikt, ka

spriedums izpildāms nekavējoties, esot izņēmums no likumā

noteiktās vispārējās kārtības, ka spriedumi izpildāmi pēc to

stāšanās likumīgā spēkā. Lemjot par minētajiem lietas dalībnieku

lūgumiem, tiesai sava rīcības brīvība esot jāizmanto arī

Satversmes un vispārējo tiesību principu ietvaros. Spriedumam

daļā par tā izpildīšanu nekavējoties esot jāatbilst Civilprocesa

likuma 193. panta piektajai daļai, un tiesai esot jākonstatē un

rūpīgi jāizvērtē īpaši uz prasītāju attiecināmi apstākļi, kuru

dēļ nepieciešama un pieļaujama sprieduma pilnīga vai daļēja

izpildīšana nekavējoties.

Arī civillietās ar Pieteikumu iesniedzēju piedalīšanos tiesām

vajadzējis izvērtēt prasītāju finansiālo stāvokli. Pieteikumu

iesniedzējām esot bijušas tiesības iebilst pret otras puses

lūgumu par sprieduma izpildīšanu nekavējoties un vērst uzmanību

uz Senāta formulētajiem attiecīgā jautājuma izlemšanas

kritērijiem. Tāpat Pieteikumu iesniedzējas esot varējušas

izmantot Civilprocesa likuma 206. pantā noteiktās tiesības.

Pirmās instances tiesas spriedumā lietā ar Pieteikuma

iesniedzējas sabiedrības ar ierobežotu atbildību "RMB

One" piedalīšanos neesot ietverta informācija par to, vai

konkrētajā civillietā darba devējs izmantoja savas procesuālās

tiesības paust viedokli par otras puses lūgumu. Attiecīgā

procesuālā jautājuma izlemšanas pamatojums esot tik skops, ka

vedinot apšaubīt tā atbilstību Senāta praksei. Satversmes tiesas

procesa ietvaros neesot iespējams pārliecināties par to, vai

civillietu izskatīšanas gaitā puses pienācīgi izmantojušas savas

procesuālās tiesības.

Leģitīmo mērķi nevarot sasniegt ar citiem, personas tiesības

un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Civilprocesa likums paredzot sabalansētas iespējas abām pusēm,

aktīvi izmantojot savas procesuālās tiesības, sniegt argumentus

par sprieduma izpildīšanu nekavējoties.

Līdz Senāta judikatūras maiņai Civilprocesa likuma 205. un

635. panta piemērošana praksē neesot radījusi problēmas, jo,

spriedumus izpildot nekavējoties, tikusi piedzīta darba samaksa

par reāli veiktu darbu un tādējādi nodrošināts taisnīgs līdzsvars

starp pušu, kā arī visas sabiedrības interesēm. Minētais

jautājums esot apspriests arī Tieslietu ministrijas darba grupā

Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei, un izdarīts secinājums,

ka apstrīdētās normas piemērošanas praksē konstatējamās problēmas

ir risināmas nevis ar likuma grozījumiem, bet gan diskusijās par

judikatūras maiņu. Izskatāmās lietas ietvaros būtu pārbaudāms,

vai Senāta veiktā judikatūras maiņa bija pamatota un

satversmīga.

Pieteikuma iesniedzēja sabiedrība ar ierobežotu atbildību

"DNB līzings" esot pārlieku plaši traktējusi Satversmes

92. panta trešā teikuma tvērumu, lai gan šis teikums esot veidots

kā speciāla tiesību norma, akcentējot atsevišķu tiesību uz

taisnīgu tiesu aspektu. Tiesības uz efektīvu sprieduma izpildi

ietilpstot vispārējās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijās. Arī

atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksei

neesot pieļaujama Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.panta pirmās

daļas tulkošana tādējādi, ka tā aptvertu prāvnieku procesuālās

garantijas, bet neietvertu tiesas sprieduma izpildīšanas

garantijas. Tiesības uz sprieduma izpildi esot neatņemama tiesību

uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Visi jautājumi, kas attiecas uz

tiesas spriedumu izpildīšanu, esot aplūkojami Satversmes 92.

panta pirmā teikuma tvērumā, un to esot apstiprinājusi arī

Satversmes tiesa. Līdz ar to izskatāmajā lietā esot vērtējama

apstrīdētās normas atbilstība tikai šai Satversmes normai.