4. pants

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

3norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam un trešajam

4teikumam.

5Jau 1938. gada Civilprocesa likums esot paredzējis sprieduma

6iepriekšēju izpildīšanu pēc prāvnieka lūguma, citastarp noteiktos

7darba strīdos. Likumā esot bijis noteikts, ka sprieduma

8iepriekšējā izpildīšana no darba tiesiskajām attiecībām

9izrietošos strīdos ir atkarīga no tiesneša, turklāt tiesnesis

10varējis pieprasīt nodrošinājumu no tās puses, kura iepriekšēju

11izpildīšanu lūdza.

12Tiesībsargs kopumā pievienojas Pieteikumu iesniedzēju

13argumentiem, papildus norādot, ka Saeimas minēto leģitīmo mērķi

14varot attiecināt uz sprieduma izpildīšanu nekavējoties, taču ne

15uz Civilprocesa likuma 635. pantā noteikto regulējumu, kura

16mērķis esot ar sprieduma izpildīšanu aizskarto pušu tiesību

17aizsardzība. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis neesot

18saskatāms. Tiesībsargs norāda, ka pat tad, ja apstrīdētā norma

19pieņemta minētā mērķa labad, tajā ietvertais ierobežojums

20demokrātiskā sabiedrībā neesot nepieciešams. Sprieduma

21izpildīšana nekavējoties lietās par darba samaksas piedziņu

22attiecoties uz civiltiesiska rakstura saistību izpildīšanu.

23Tiesību aizsardzības mehānismam esot jānodrošina, ka pieļautie

24pārkāpumi tiks novērsti laikā, kamēr lieta tiek izskatīta pēc

25būtības, jo jebkurš kaitējums, kas nodarīts tiesvedības

26starpposmos vai tai noslēdzoties, varot kļūt neatgriezenisks, ja

27nav reālas iespējas to atlīdzināt, izņemot gadījumus, kad tiek

28celta prasība par kompensācijas piedziņu. Ilgstošā tiesvedībā

29lēmums par sprieduma izpildīšanu nekavējoties varot tikt

30pielīdzināts lietas izspriešanai pēc būtības, jo tā sekas, kas

31rodoties atbildētājam sakarā ar piedziņas neiespējamību, varot

32būt neatgriezeniskas.

33Lai gadījumos, kad tiesa ir pieļāvusi kļūdu lietas izspriešanā

34un noteikusi sprieduma izpildīšanu nekavējoties, atgūtu

35nepamatoti piedzīto darba samaksu no prasītāja, esot jāpierāda

36vai nu iesniegto dokumentu viltošanas, vai nepatiesu ziņu

37sniegšanas fakts vai arī pēc lietas izspriešanas visās instancēs

38jāvēršas tiesā ar jaunu prasību par zaudējumu piedziņu, kas

39prasīšot laiku un izdevumus. Neesot pieļaujams tas, ka tiesas

40kļūdas dēļ prāvnieks nespēj izmantot tiesiskās aizsardzības

41līdzekļus esošās tiesvedības ietvaros un ir spiests uzsākt jaunu

42tiesvedību. Apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežojot aizskarto

43atbildētāja tiesību ātru un efektīvu aizsardzību.

44No sociālās nepieciešamības viedokļa esot pamatota valsts

45vēlme aizsargāt darbinieku un nodrošināt viņam ātrāku darba

46samaksas saņemšanu darba attiecību pārtraukšanas gadījumā. Tomēr

47procesuālā kārtība šādā situācijā esot nepilnīga, jo darba strīda

48izskatīšanas ilgums civilprocesā neesot ierobežots. Faktiski

49samaksu darbinieks saņemšot tikai pēc pirmās instances tiesas

50sprieduma, turklāt ar nosacījumu, ka tiks noteikta sprieduma

51izpildīšana nekavējoties. Savukārt uzteikuma gadījumā darbinieks

52saskaņā ar spēkā esošo regulējumu deviņus mēnešus varot saņemt

53bezdarbnieka pabalstu, kura izmaksa tiekot uzsākta viena mēneša

54līdz trīs mēnešu laikā pēc bezdarbnieka statusa saņemšanas.

55Tādējādi darbinieks valsts sniegto finansiālo palīdzību bezdarba

56gadījumā saņemot ātrāk, nekā tiesas šobrīd spējot izskatīt darba

57strīdus un noteikt spriedumu izpildīšanu nekavējoties.

58Ar atbilstošu atlīdzinājumu, uz ko var pretendēt persona,

59kuras tiesības ir aizskartas, esot jāsaprot ne tikai zaudējumu

60atlīdzināšana. Tas attiecoties arī uz efektīvu tiesas

61aizsardzību, kas sevī ietverot pirms tiesību aizskāruma rašanās

62brīža bijušā stāvokļa atjaunošanu.