4. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam un trešajam

teikumam.

Jau 1938. gada Civilprocesa likums esot paredzējis sprieduma

iepriekšēju izpildīšanu pēc prāvnieka lūguma, citastarp noteiktos

darba strīdos. Likumā esot bijis noteikts, ka sprieduma

iepriekšējā izpildīšana no darba tiesiskajām attiecībām

izrietošos strīdos ir atkarīga no tiesneša, turklāt tiesnesis

varējis pieprasīt nodrošinājumu no tās puses, kura iepriekšēju

izpildīšanu lūdza.

Tiesībsargs kopumā pievienojas Pieteikumu iesniedzēju

argumentiem, papildus norādot, ka Saeimas minēto leģitīmo mērķi

varot attiecināt uz sprieduma izpildīšanu nekavējoties, taču ne

uz Civilprocesa likuma 635. pantā noteikto regulējumu, kura

mērķis esot ar sprieduma izpildīšanu aizskarto pušu tiesību

aizsardzība. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis neesot

saskatāms. Tiesībsargs norāda, ka pat tad, ja apstrīdētā norma

pieņemta minētā mērķa labad, tajā ietvertais ierobežojums

demokrātiskā sabiedrībā neesot nepieciešams. Sprieduma

izpildīšana nekavējoties lietās par darba samaksas piedziņu

attiecoties uz civiltiesiska rakstura saistību izpildīšanu.

Tiesību aizsardzības mehānismam esot jānodrošina, ka pieļautie

pārkāpumi tiks novērsti laikā, kamēr lieta tiek izskatīta pēc

būtības, jo jebkurš kaitējums, kas nodarīts tiesvedības

starpposmos vai tai noslēdzoties, varot kļūt neatgriezenisks, ja

nav reālas iespējas to atlīdzināt, izņemot gadījumus, kad tiek

celta prasība par kompensācijas piedziņu. Ilgstošā tiesvedībā

lēmums par sprieduma izpildīšanu nekavējoties varot tikt

pielīdzināts lietas izspriešanai pēc būtības, jo tā sekas, kas

rodoties atbildētājam sakarā ar piedziņas neiespējamību, varot

būt neatgriezeniskas.

Lai gadījumos, kad tiesa ir pieļāvusi kļūdu lietas izspriešanā

un noteikusi sprieduma izpildīšanu nekavējoties, atgūtu

nepamatoti piedzīto darba samaksu no prasītāja, esot jāpierāda

vai nu iesniegto dokumentu viltošanas, vai nepatiesu ziņu

sniegšanas fakts vai arī pēc lietas izspriešanas visās instancēs

jāvēršas tiesā ar jaunu prasību par zaudējumu piedziņu, kas

prasīšot laiku un izdevumus. Neesot pieļaujams tas, ka tiesas

kļūdas dēļ prāvnieks nespēj izmantot tiesiskās aizsardzības

līdzekļus esošās tiesvedības ietvaros un ir spiests uzsākt jaunu

tiesvedību. Apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežojot aizskarto

atbildētāja tiesību ātru un efektīvu aizsardzību.

No sociālās nepieciešamības viedokļa esot pamatota valsts

vēlme aizsargāt darbinieku un nodrošināt viņam ātrāku darba

samaksas saņemšanu darba attiecību pārtraukšanas gadījumā. Tomēr

procesuālā kārtība šādā situācijā esot nepilnīga, jo darba strīda

izskatīšanas ilgums civilprocesā neesot ierobežots. Faktiski

samaksu darbinieks saņemšot tikai pēc pirmās instances tiesas

sprieduma, turklāt ar nosacījumu, ka tiks noteikta sprieduma

izpildīšana nekavējoties. Savukārt uzteikuma gadījumā darbinieks

saskaņā ar spēkā esošo regulējumu deviņus mēnešus varot saņemt

bezdarbnieka pabalstu, kura izmaksa tiekot uzsākta viena mēneša

līdz trīs mēnešu laikā pēc bezdarbnieka statusa saņemšanas.

Tādējādi darbinieks valsts sniegto finansiālo palīdzību bezdarba

gadījumā saņemot ātrāk, nekā tiesas šobrīd spējot izskatīt darba

strīdus un noteikt spriedumu izpildīšanu nekavējoties.

Ar atbilstošu atlīdzinājumu, uz ko var pretendēt persona,

kuras tiesības ir aizskartas, esot jāsaprot ne tikai zaudējumu

atlīdzināšana. Tas attiecoties arī uz efektīvu tiesas

aizsardzību, kas sevī ietverot pirms tiesību aizskāruma rašanās

brīža bijušā stāvokļa atjaunošanu.