2. pants

CPL 82. pants

nosaka tiesības uz pārstāvību civilprocesā. Saskaņā ar minētā

panta pirmo daļu fiziskās personas lietas tiesā var vest pašas

vai ar pilnvarotu pārstāvju starpniecību. Tātad likums dod

personai iespēju izvēlēties procesuālo tiesību īstenošanas

veidu.

Civilprocesa tiesību zinātnē

Latvijā ir izteiktas atziņas, ka:

1) pārstāvība ir tāda likumā,

statūtos vai līgumā paredzēta vienas personas darbošanās citas

personas interesēs, kuru tā veic šīs citas personas vārdā un kura

šai citai personai rada tiesiskas sekas (sk.: Civilprocesa

likuma komentāri. Papildinātais izdevums. Autoru kolektīvs.

Prof. K. Torgāna un M. Dudeļa vispārīgā zinātniskā

redakcijā. - R.: Tiesu namu aģentūra, 2001, 98. lpp.).

Tādējādi "pie pārstāvības puse neizstājas no procesa, bet viņu

atvieto cita persona" (Bukovskis V. Civilprocesa mācību

grāmata. - Rīga: Autora izdevums, 1933. -

267. lpp.);

2) pārstāvība civilprocesā ir tāda

civilprocesuāla tiesiska attiecība, kurā viena persona

(pārstāvis) pilnvarojuma robežās izpilda otras personas

(pārstāvamā) vietā procesuālās darbības tiesā vai arī palīdz

pārstāvamai personai izpildīt šīs darbības, piedaloties līdzās

tai tiesas procesā (sk.: Rozenbergs J. ,

Briģis I. Padomju civilprocesuālās tiesības. - R.: Zvaigzne,

1978, 79. lpp.).

Saskaņā ar CPL 83. pantu

papildus apstrīdētajā normā ietverto personu lokam par fiziskās

personas pilnvarotu pārstāvi civilprocesā var būt viens no

procesuālajiem līdzdalībniekiem citu līdzdalībnieku uzdevumā, kā

arī advokāti. Tādējādi CPL 83. panta normas ierobežo personu

tiesības brīvi izvēlēties pārstāvi civilprocesā.

Pamatots ir Saeimas atbildes

rakstā izteiktais viedoklis, ka galvenais pilnvarota pārstāvja

uzdevums civilprocesā ir pārstāvēt (atvietot) personu, kas viņu

ir pilnvarojusi, tiesā un nodrošināt tiesu ar vispilnīgāko

informāciju par lietas faktiskajiem apstākļiem, jo tiesa lēmumu

civilprocesā pieņem, balstoties uz lietas faktiskajiem apstākļiem

un to atbilstību spēkā esošajām tiesību normām.

Vienlaikus pārstāvis civilprocesā

var ne tikai aizstāt pārstāvamo, bet arī piedalīties kopā ar viņu

lietas izskatīšanā tiesā. Viņam ne tikai jāveic noteiktas

procesuālās darbības pārstāvamā vārdā un interesēs, bet arī

jāsniedz pārstāvamajam kvalificēta procesuāla palīdzība lietas

izskatīšanas gaitā.

Pilnvarojums vest lietu tiesā

saskaņā ar likumu pārstāvim dod tiesības pārstāvamā vārdā veikt

visas procesuālās darbības, izņemot tās, kuru veikšanai

nepieciešams īpašs pilnvarojums (CPL 86. pants). Pārstāvja

pilnvarojumu civilprocesā nosaka kā pārstāvamais, tā arī

likums.

Tādējādi visas personas, kas

minētas CPL 83. pantā, pilda pārstāvja funkciju - pārstāv

(atvieto) pārstāvamo tiesā un veic visas procesuālās darbības

sava pārstāvamā vārdā.

Savukārt CPL 82. panta

ceturtā daļa noteic, ka "[…] lietas dalībnieku piedalīšanās

civilprocesā neatņem viņiem tiesības uzaicināt savā lietā

advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai". Tas nozīmē, ka

advokāta piedalīšanās lietā nav obligāta, bet tās ir puses

tiesības - uzaicināt advokātu, ja tā vēlas saņemt kvalificētu

juridisko palīdzību. Ja persona ir uzaicinājusi advokātu

juridiskās palīdzības sniegšanai lietā, advokātam ir visas

pārstāvja procesuālās tiesības, izņemot tiesības sniegt

paskaidrojumus par lietas būtību. Tātad šajā gadījumā advokāts

nav puses pārstāvis, bet gan tikai juridiskās palīdzības

sniedzējs.

Analizējot apstrīdēto normu, var

izdarīt secinājumu, ka tā neparedz pārstāvja pienākumu sniegt

juridisko palīdzību, tās ir tikai pārstāvja tiesības, ja vien

viņš šo juridisko palīdzību var nodrošināt. Tādējādi saskaņā ar

spēkā esošo normatīvo regulējumu pienākums sniegt juridisko

palīdzību civilprocesā (CPL 82. panta otrā daļa) ir tikai

advokātiem.

Kritiski izvērtējams ir Saeimas

apgalvojums, ka apstrīdētā norma tikai saskaņo Civilprocesa

likumu ar Advokatūras likumu. Advokatūras likuma 5. panta

normas interpretējamas citastarp arī vēsturiski un sistēmiski.

Advokatūras likuma 1. pants noteic, ka šis likums regulē

advokātu profesionālo un korporatīvo darbību. Advokatūras likuma

mērķis nav regulēt civilprocesu kā tādu. Vēsturē atskatoties -

Advokatūras likums tika pieņemts laikā (1993. gada 27.

aprīlī), kad pāreja no padomju tiesību sistēmas uz Rietumu

tiesību sistēmu bija tikko uzsākta. Šajā laikā vēl nebija

pieņemts CPL. Ar to izskaidrojams fakts, ka Advokatūras likums

līdztekus savam tiešajam uzdevumam - regulēt advokātu

profesionālo un korporatīvo darbību - atsevišķos jautājumos

regulē arī lietas dalībnieku tiesības uz pārstāvību. Bez tam CPL

83. panta 7. punkts noteic, ka par pilnvaroto pārstāvi

civilprocesā var būt personas, kurām pārstāvības tiesības

piešķirtas citos likumos. Tādējādi nav pamatota likumdevēja vēlme

saskaņot CPL ar Advokatūras likuma attiecīgo normu. Vēl jo vairāk

- pieņemot CPL, Saeima tā 2. pantā ir noteikusi, ka

"civillietas tiesa izspriež kārtībā, kāda noteikta šajā likumā un

likumā "Par tiesu varu"".