5. pants

Saeima norāda, ka

apstrīdētajā normā ietvertie ierobežojumi ir vērsti uz to, lai

nodrošinātu personu efektīvu pārstāvību civilprocesā un

kvalitatīvu (kvalificētu) juridiskās palīdzības sniegšanu, ja

tāda ir nepieciešama.

Apstrīdētā norma nav saistāma ar

juridiskās palīdzības sniegšanu. Juridiskās palīdzības sniegšanu

regulē CPL 82. panta ceturtā daļa. Apstrīdētā norma

visupirms vērsta uz pārstāvību kā tādu un ierobežo personu

tiesības izvēlēties savu pārstāvi civilprocesā.

Tādējādi

apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir nodrošināt efektīvu

pārstāvību tiesā.

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā

norma sasniedz šo mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Saeima uzskata, ka apstrīdētajā

normā noteiktais pārstāvju loks izriet no pilnvarojuma līguma

būtības: saskaņā ar Civillikuma (turpmāk - CL) 2289. pantu

pilnvarojuma līgums ir bezatlīdzības darījums. Tādējādi tiekot

panākta godprātīga lietas vešana, par ko netiek saņemta papildu

atlīdzība (personai, varētu būt pienākums, no vienas puses,

sniegt bez atlīdzības palīdzību tuviem radiniekiem un, no otras

puses, veicināt sava radinieka lietā labvēlīgu iznākumu, citādi

arī pašam pārstāvim atsevišķos gadījumos var rasties nelabvēlīgas

mantiskas sekas - uzturēšanas pienākums, iespējamā mantojuma

samazināšanās u.tml.). Laulātais un tuvākie radinieki, kā arī

persona, kas jau pārvalda pārstāvamā mantu, baudot pārstāvamā

uzticību, un tieši minētajām personām esot vispilnīgākā

informācija par lietas faktiskajiem apstākļiem. Tas ļaujot šīm

personām visā pilnībā īstenot lietas dalībnieka tiesības sniegt

paskaidrojumus par lietas būtību un īstenot citas procesuālās

tiesības.

Taču CL 2289. pants

neierobežo to personu loku, kuras var būt par pilnvarnieku, tas

tikai noteic, ka pilnvarojuma līguma viena puse ir pilnvarnieks

vai uzdevuma ņēmējs, savukārt otra puse - pilnvaras devējs,

pilnvarotājs vai uzdevuma devējs. Līdz ar to par pilnvarnieku vai

uzdevuma ņēmēju civiltiesībās var būt jebkura rīcībspējīga

persona. Tāpēc nav iemesla uzskatīt, ka apstrīdētajā normā

ietvertais personu loks izriet no pilnvarojuma līguma

būtības.

Turklāt pilnvarojuma līguma

bezatlīdzības raksturs vēl nenozīmē, ka tā slēdzēji nevarētu

vienoties par atlīdzību. Atlīdzības pilnvarojuma līgums praksē ir

ļoti izplatīts. "Salīdzinājumam romiešu tiesībās uzdevuma līgums

(mandatum), kas atbilst pilnvarojuma līgumam Civillikumā,

tika uzskatīts par bezatlīdzības līgumu, taču uzdevuma dēvējam

bija atļauts samaksāt uzdevuma ņēmējam honorāru par tā

pakalpojumiem" (sk.: Latvijas Republikas Civillikuma

komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs

prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. - R.: Mans

Īpašums, 1998, 575. lpp.). Tādējādi pārstāvamais var

noteikt savam pārstāvim atlīdzību par izpildīto uzdevumu.

Pilnvarojuma līgums ir

izplatītākais pārstāvības rašanās pamats civilprocesā.

Civiltiesiskā pārstāvība atšķiras no civilprocesuālās

pārstāvības. Atšķirība saskatāma pilnvarojuma mērķī un uzdevumos.

Civiltiesiskās pārstāvības mērķis ir pilnībā aizstāt pārstāvamo,

bet uzdevums - konstatēt, nodibināt, grozīt vai izbeigt

civiltiesiskās attiecības. Savukārt civilprocesuālās pārstāvības

gadījumā personas savas lietas tiesā var vest pašas vai ar

pārstāvja starpniecību, līdz ar to šīs pārstāvības uzdevums ir

aizsargāt pārstāvamā intereses tiesā, palīdzēt īstenot

procesuālās tiesības un pienākumus, kā arī veikt nepieciešamās

procesuālās darbības.

Bez tam gadījumos, kad lietas

dalībniekam nav iespēju vest lietu ar pārstāvja starpniecību,

piemēram, viņam nav tuvu radinieku, mantas pārvaldnieka vai arī

viņš tiem neuzticas, pastāv iespēja par pārstāvi civilprocesā

uzaicināt advokātu (CPL 83. panta 1. punkts).

Satversmes tiesa iepriekš jau secinājusi, ka advokātu spējas

nodrošināt kvalificētu juridisko pārstāvību un sniegt juridisko

palīdzību tiek prezumētas. Šai profesijai ar likumu noteiktas

vairākas prasības: augstākā juridiskā izglītība, likumā noteiktā

darba pieredze, pārbaudījuma kārtošanas nepieciešamība u.tml.

Advokatūras institūtam ir liela nozīme kvalificētas juridiskās

pārstāvības nodrošināšanā, jo advokāts ir ne tikai pārstāvis,

kura uzdevums ir aizstāt pusi tiesā un sasniegt sava

pilnvardevēja noteikto galamērķi, bet vienlaikus arī

tiesībaizstāvis. Advokāts, dodot zvērestu, kļūst par tiesu

sistēmai piederīgu personu un apņemas aizsargāt tiesā personu

tiesības sabiedriskās labklājības interesēs un to vārdā

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

spriedumu lietā Nr. 2003-04-01).

Persona, kura kāda iemesla dēļ

pati ir kavēta īstenot savas civilprocesuālās tiesības un kurai

nav apstrīdētajā normā minēto personu, vai šīs personas nevar būt

par pārstāvi, ir spiesta īstenot savas tiesības tikai vienā veidā

- ar advokāta palīdzību.

Tādējādi

likumdevēja izraudzītie līdzekļi kopumā ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai, tomēr rada būtiskus ierobežojumus tam, lai

atsevišķas personas varētu īstenot savas procesuālās

tiesības.